Paturpinot frau Piepes stāstu... :D

Kad šprotu bundža bija izlaizīta un nāsī tika ievilktas šprotu smaržas pēdējās paliekas, pēc brīža zarnas un kunģis sāk kurkstēt unisonā bada meldiņu. Par cik pat nosprāgušu peli ledusskapī nevarēja atrast, onkuls devās paikas medībās par BolderJājas apkaimi. Varbūt uzsmaidīs laime un kaut kas ēdams atleks. Un laime uzsmaidīja onkam Ziemassvētku vakarā! Kādā vecā koka mājā pirmā stāvā virtuves logs bija atvērts, uz galda pie loga stāvēja prāva maltās gaļas masas alumīnija bļoda, jo kāda tantiņa bija sadomājusi izcept kotletes ēšanai pēc Ziemassvētkiem. Tā kā pati tobrīd virtuvē neatradās, onka paķēra maltās gaļas bļodu un nesās prom, ko tuklās kājeles nes. Pa ceļam viņš štaukāja māgā maltās gaļas kotlešu jēlo masu, jo mokošais izsalkums neļāva to aizdabūt līdz mājām un sacept uz pannas. Alumīnija bļodā palika mazītiņš neapēsts maltās gaļas pikucītis, to onka izmantoja, lai aizķepinātu abas ausis un nedzirdētu aiz viņa strīpā skrejošo rajona suņu rejas, kuri sekoja onkuļa puzā aprītās un lēkājošās maltās gaļas virzienā. Onka paspēja sasniegt māju, jo tukšo bļodu nometa aiz sevis un suņu bars uz brīdi apstājās, lai bļodiņu izlaizītu. "Fūū, proņeslo", onka paēdis un laimīgs secināja. Vakars bija izdevies. Vēders bija pilns, bet suņi nepaspēja.