Augstākais

Kārtējo reizi Ziemassvētki Norvēģijā, Tromsē. Tāda dzīve, būšu jau aizmirsis, kā garšo speķa pīrāgi ar skuju un svecīšu dūmu piegaršu, kad vēderu spiež zirņi un pupas! Un kā ož salaveča bārda, kad sanāk atrauga no trīs dažādu salātu baudīšanas. Šeit tas viss notiek daudz askētiskāk, parasta, nedaudz īsāka darbadiena, podiņā sipress tree par 89nok, juleols maišelī zem galda un nets, kur paskatīties kā cilvēki to dara. Šoreiz nolēmu izlocīt kājas pirms vakariņām. Ap četriem pēcpusdienā jau melna tumsa, pusmēness un zvaigznes. Nogāju gar tumšo botānisko dārzu, augšā kalna kuprī, pa apgaismotu taciņu - jauka iešana pa sarmas un ledus klāto celiņu. Zvaigznes pašvaki redzamas apgaismojuma dēļ. Nogāju no takas - cita lieta, ij zvaigznes redz, ij ziemeļpamalē ziemeļblāzma uzvirmo. Klamzājot pa kalna kori, nonācu pie tramplīniem. Lielākajam kāpnes slēgtas, uzrāpos mazākajā - un! Tik grandioza Ziemassvētku vakara man vēl nebija bijis! Zem manis visa Tromse ar savām nomalēm abos fjorda krastos, un tieši tai brīdī sāka zvanīt baznīcu zvani. Priekšā lejā cilvēki, mašīnas, aiz muguras ziemeļblāzma , un es - visaugstākais tuvāko padsmit kilometru radiusā! Labi but augstākajam! Tad nu no šiem augstumiem novēlēju laimi sev, tuvajiem, arī tālakajiem, pat uzdrošinajos to novēlet cilvēcei, jo es taču visaugstākais. Arī jūs, ohozemes tārpiņus, neaizmirsu - lai ir viss, ko vēlaties, bet bez gaunerības! Priecīgus Ziemassvetkus!