Putni, mani mīļie putni!

Putni nosēdušies uz būrīša jautri čivina. Es jau arī gribu ar viņiem parunāt. Kaut esmu viņu bariņā uzņemta, tomēr labāk viņi mani redz no attāluma. Pieeju pie būra, sāku ar viņiem sarunāties. Meitene pēc dažiem vārdiem paceļas spārnos un aizlido uz lustru. Puika paliek, mīņājas pa būra jumtu. Tomēr pēc mirkļa izlēmis, kura tā viņam īstā un vienīgā. Paceļas spārnos un aizlido uz lustru pie putnu meitenes. Palieku viena. Paņemu no būra barības trauciņu. Paskatos uz putniem un nosaku: "Nedošu jums dienu ēst. Tad lidosiet man apkārt un zināsiet, kura būtne mājās visvajadzīgākā. Ignorē te abi mani". Nav jau man tā sirds salta un nedusmojos ilgi. Tādēļ bez barības viņus neatstāju. Nākošā diena - brīvdiena. Agri no rīta nakts melnumā ( tā ap pieciem no rīta) viens gar gultu bļaudams lido. Skaidrs, otram kaut kas noticis. Ieslēdzu gaismu. Nekur savu putnu puiku neredzu. Ātrumā izskrienu no istabas. Var būt citā telpā ielidojis. Bet ātri atgriežos. Pa ceļam lukturīti paķērusi. Nē, nu it kā adata siena kaudzē būtu jāmeklē. Stāvu gandrīz kaila istabas vidū un lūdzos, lai viņš pakustas vai pačiepst. Nekas nenotiek. Meitene sēž uz lustras un uz visu notiekošo ar interesi noskatās. Sāku meklēt un uzreiz atrodu spārnoto draugu. Tā drusku noslēpies aiz skapīša. Kā pamanīja mani, tā aizlido pie draudzenes uz lustru. Atstāju gaismu viņiem un eju gulēt tālāk. Nākošajā rītā jau abi lidinās un bļauj. Ieslēdzu gaismu. Paskatos, ka neviens nav nokļuvis nelaimē. Atstāju gaismu un eju gulēt tālāk. Tā visu nedēļu. Izņemot pagājušo rītu, bet tad vakarā abi aizgāja gulēt būrītī. Pat aizkaru atstāju vaļā. Lai būtu istabā kaut kāda gaisma. Gadījās vienam nakts melnumā man ar spalvām seju noglāstīt. Kurš tas bija zinu, bet neteikšu. Kur vēl vīrieti mūsu bariņā? Kurš visu šito saprast spētu? Bet bez putniem nevaru. Viņi tik forši un mīļi! Jau iekārtojušies gulēšanai uz lustras. Kāds būs nākamais rīts, zina tikai putni.

youtube.com/watch?v=maUPpTiU-mo