Plūdonis. Ozoliņš un beka. (specveltījums D)

Specveltījums īīīpaši kašķīgai tantei S...., kura gan pēc nīgrās dabas, gan profila bildes ikurāt atgādina beku...D

Ganībās, kur šaura teka,
Auga liela, veca beka.
Bekai blaku, nezin kā,
Ozoliņš mazs uzdīga.

Beka uzpūtībā liekā
Ozoliņu paļā, niekā:

„Šitāds sušķis — jā, nudien!
Tev gandrīz uz galvas lien.
Vai tāds maz ar` kaunu jūt?
Nevarēja citur pūt! ”

Ozoliņš tai lēns un rāms
Atteic, galvu klanīdams:

„Piedošanu, cienīgaja!
Vēl jums vieta ērta, klaja.
Un, ja vietas pietrūktu,
Pavirzīšos tālāk(u).”

Paiet rīta cēliens — klau!
Beka iesāk kunkstēt jau:

„Vai! Kā galva gurst un kūst!
Ai, cik slikta dūša kļūst! ”

Ozoliņš teic: „Cienmāt mana,
Vēl kur augt jums vietas gana.
Pietrūks vietas — šodien — rīt —
Tālāk virzīšos tūlīt.”

Bet tai pašā vakarā
Beka galvu nokāra;
Un pēc dienām trim no tās
Nav ne zīmes ganībās.

Ozoliņš — tas vēl arvienu
Zeļ turpat šo baltu dienu.

(V.Plūdonis)