Pastkastes stāsts

Šo stāstu man reiz iesūtīja pastkastē. Atstāsts ir saskaņots ar oriģinālo varoni.

Reiz dzīvoja meitenīte. Bet varbūt tas bija puisītis. Nē. Tomēr meitenīte. Tā vismaz viņa skaļi sevi pozicionēja. Meitenīte izauga liela un uztaisīja firmu. SIA “Brutal Fuel”. Nē, tas tomēr bija puisītis. Jo puisīši vairāk nodarbojas ar uzņēmējdarbību. Puisītis kļuva par bārberistu. Vai bārberi? Vienvārdsakot, viņš šķina citiem bārdas. Un kamēr viņš šķērēja citu bārdas, ar viņu nemitīgi notika visvisādi neticami piedzīvojumi. Vismaz viņam pašam tā likās. Hm… Bet parasti vīriešiem neliekas. Parasti liekas sievietēm. Tātad tā tomēr bija meitene. Bārbere. Viņa grieza fan-tas-tis-kas bārdas! Rinda stāvēja, lai tikai varētu apgraizīties SIA “Brutal Fuel” salonā. Rindā stāvot vīrieši, ar roku braucīdami savas bārdas un bārzdiņas, sarunājās ar sievietēm. Kuras arī stāvēja rindā. Ko tās taisījās griezt, bija mistisks noslēpums. Tomēr SIA “Brutal Fuel” apšķina visus-gan tos, kas to gribēja, gan tos, kas pretojās.

Nogrieztās bārdas meitenīte krāja. Vai arī puisītis. Ai, kāda starpība. Krājums tika krāts spilveniem. Pēc tam tie tika tirgoti caur e-veikalu par lielāku naudu kā Dormeo. Pieprasījums bija milzīgs! Tik liels, ka bārdas nespēja izaugt.

Un tad uznāca kovids un SIA “Brutal Fuel” nepaspēja pārorientēties un iesprūda ceļā uz bankrotu. Jo neviens neļāva griezt bārdas, bārberim atrodoties tuvāk kā divus metrus. Bet meitenītei nebija tik garas rokas. Kā arī maska traucēja. Ļoti traucēja maska. Tomēr bailes aplipt bija lielākas kā bezmaska.

Ko meitenīte dara tagad?

/turpinājums sekos/