līdz ar atziņu vairojas skumjas

jā... jāsāk ar citātu no bībeles, bet šoreiz ne par to.

es finālā esmu sapratis, kāpēc patīku (dažām)sievietēm.

pie visa vainīgi izmēri. vai precīzāk, konkrētas ķermeņa daļas izmērs.

par to man jau aizdomas bija, bet paiet laiks, kamēr aizdomas apstiprinas - tu sāc saskatīt pazīmes, virknējas notikumi, ir zināmi mājieni.

un finālā... tu saproti, ka viss īstenībā ir par un ap izmēru. un tas savā ziņā skumdinoši, lai arī varētu glaimot. bet gribas spīdēt ar rakstura labām īpašībām - uzcītību, arī pacietību, pat intelektu, varbūt humoru, pat ja kādreiz diezgan drūmu. gribas, lai tevī redz personību. bet tad... tad, kad trauksmainā jaunība jau ir prom ar visu savu naivumu un tu saproti, ka fizioloģija ir noteicošā.

jā. izmērs.

man ir piecdesmit otrais. manas botas var izmantot kā laivas. piemēram, pārvadājot kravas pa upi. mans īkšķis ir trīs centimetrus plats. bet man nepatīk ar to lielīties. ar īkšķi. es varētu, bet esmu kautrīgs cilvēks un ar smalku iekšējo natūru un tā. bet ar kājas īkšķi es varu aiztaisīt peļu caurumus sienā. tas ir, ja es gribētu, tad es to varētu.

kad manas nolaidības dēļ iestrēgušās pagraba durvis sieva nevar atvērt, es eju tās labot. pieeju tām klāt, apgriežu dibenu pret durvīm, atvēzējos ar kāju un ar papēdi tā iemaucu pa durvīm, ka tās atsprāgst vaļā, liekot visām pelēm nomirt ar sirdstrieku no trokšņa. kad kindera un citu sieviešu botas ir līdzās manējām, tās izskatas kā divi kuģi, līdzās zvejnieka laivu flotilei. amizanti. jā... man ir fotogrāfijas, kurās es esmu ancukā. bet fotogrāfijas ir taisītas tā, ka nevar redzēt kājas, jo tad varētu redzēt botas. labas un lielas kurpes tagad var daudz vieglāk nopikt. bet tā nebija vienmēr.

turpinājums sekos... kaut kad. laikam.