Dabīgā skaistuma receptes meklējumos

Par dienasgrāmatas rakstīšanu biju aizdomājies jau labu laiku atpakaļ, bet vienmēr kaut kas tam neļāva notikt. Varbūt nebiju spējīgs būt līdz galam atklāts pats pret sevi un vēl protams ir lietas, kuras iegrāmatot, vienkārši nevarēju atļauties!

Sevis un apkārtējās pasaules izzināšanai godīga nostāja un objektivitāte, ne vienmēr nesusi vēlamos augļus, tāpēc ir lietas, kuru īstenošanai nākas sasmērēt gan rokas, gan sirdsapziņau...

Savus nedarbus retais mīl aprunāt, kur nu vēl pierakstīt vai publicēt! Jo sava tēla veidošanā pieļautās kļūdas ir paslēptas aiz viltotiem smaidiem, aukstiem skatieniem un pārspīlētām, samākslotām emocijām, kas traucē būt īstajam Sev! Paslēpjoties vairākumā, tušējam savas nepilnības uz bara fona. Līdz galam neizsakām domas, jo tās varbūt liekas mazsvarīgas, bet par nelabvēlīgu iznākumu atrodam laiku un spēku gausties un meklēt vainu it visā un visos!

Kaut gan problēmas ir sen zināmas, risinājumus piemeklēt izdodas retajām... Sevi izzināt, atrast savu vietu un aicinājumu mēs mēģinām visu mūžu. Un visbiežāk atdodam to kas mūs dara laimīgus pagātnei lai atbrīvotu vietu sevi mokošai eksistencei.. Izvēloties nevis dzīvot bet izdzīvot, turklāt izdzīvojām MĀKSLĪGAS, TUKŠAS, SVEŠAS dzīves!

Kas varētu būt mūsu lielākais klupšanas akmens? Kurā brīdī paliekam tukši? Kas pie velna notiek?

Mēs zaudējam savu identitāti, liekuļojot un melojot paši sev, liekam šķēršļus sava piepildījuma sasniegšanai! Uzdodam jautājums, kuri mums nemaz NEINTERESĒ un netuvina skaidrībai, bet noved no ceļa un maldina! Esot tur kur nevēlamies, kopā ar tiem, kas izdevīgi nevis nevis īsti, mēs Turpinām aizmālēt problēmu saknes, nevis ejam uz risinājumu, jo tas prasa darbu ar savu iekšējo pasauli, savām emocijām un tieksmēm.....

Kur palikusi vienkāršība? Atklātība? Vēlme izzināt, saprast otru? Vērtības?

Es saprotu laikam ejot paši, kā arī uzskati ir mainījušies, bet kāpēc izvēlamies izskaust tādas pamatemocijas un īpašības, kas cilvēku padara cilvēcīgu un vispār par cilvēku? Tās cilvēkiem ļāva tiekties pēc zvaigznēm vēl nemākot staigāt! Tagad metam paši sev un tuvajiem apkārt ēnu uz dzīves patiesajām krāsām, mūs sajaucot tik ļoti, ka savas patiesās domas, sajūtas, īpašības un toņus esam pazaudējuši...

Tāpēc turpmāk mēģināšu savu redzējumu izklāstīt rakstot, lai varētu pārdomās dalīties ar citiem, lai tas nebūtu tikai nodomāts. Pat ļoti labprāt uzklausīšu viedokļus par īstām, personīgām pārdomām tajos brīžos, kuri mūsos rada šaubas un tiem, kuri palīdz nonākt pie pozitīva iznākuma!

P.S Es zinu, ka attieksme rada attieksmi, tāpēc esiet īsti pret sevi un apkārtējo pasauli. Tādējādi pasaule atgūs savas krāsas, dzinuļus, neatkārtojamību un mēs varēsim augt un sasniegt šķietami nesasniedzamo kopā un esot Mēs paši! Laimīgi! Pa īstam!