Learning To Fly

labvakar. es te. atkal. vēl viens stāsts. bet man iepatikās. varbūt dēļ zaļākas zāles? mm... ne. vnk es daudz domāju par visu un cenšos atrast atbildes. arvien. varbūt pat vairāk.

pink floyd

mūzika man pa īstam iepatikās tikai ar roku. cik jauni mēs bijām, 13 gadi? pirms tam bija modern talking, bad boys blue, skolu disenes. bet tas noveda pie roka. vispirms pie U2, the joshua tree. ļoti drīz pie pink floyd.

es nopirku pimro magnetafonu. uz lentām. lielo magnetafonu - iļetj. pirms tam man bija mammas komēta. magnetafons komēdija. bet kāds jau nu bija. ar iļetj un roku manī parādījās interese, lielāka kā par sportu agrāk.

tā bija apzolūt jauna pasaule, par kuru man nebija ne jausmas. salkanās dziesmas nomainīja kaut kas daudz stiprāks.

no lielākiem čaļiem, es uzzināju, ka čiekurkalnā ir tirgus, kurā var pirkt gandrīz visu mūziku. otrreiz man teikt nevajag. andža ieliek 20 rubļus balināto džinsu kabatā, saķemmē pēc aha solista modes čolku, iekāpj baltās(obligāti baltās) botās un dītera bolena smaidu dodas iekarot vēl nezināmo mūzikas industriju čiekurkalnā, tuvumā sliedēm(tā man teica).

atbraucu. tusiņš. košļenes, visas lietas, novelcenes. smaržo pēc... piedzīvojumiem un kaut kā interesanta.

pirmo es nopirku kaut kādu c.c. catch vai kaut kādu tādu drebeģeņu. bet es pamanīju, ka tā ir maza daļa no piedāvātā.

gandrīz tajā pašā laikā es sāku interesēties par pieaugušāku dzīvi, piemēram, žurnāliem. tur bija "liesma" un es aizmirsu čaļa vārdu, bet bija rakstu sērija par roka muzikantiem. un pēc pāris reizēm, es nopirku U2. džošua koku. un es dzirdēju "with or without you". un arī pašu pirmo, i satnd with (vai kaut kā tā, es jau aizmirsu).

(ps.s.) tā bija šī I Still Haven`t Found What I`m Looking For

es sāku klausīties. tas bija kultūršoks. pēc visa modern talking traļaļam. pēc tiem šlāgeriem... šitas. es biju uz pakaļas. no u2. tagad viņi ir politsviests, bet tad... tad tā bija māksla. es gāju uz skolu viņus dziedādams, sēdēju garlaicīgajās stundāms dungodams.

with or without you

vēlāk nāca pink floyd. es satiku tur lenšu pārdevēju, kādu vīrieti un viņš man rokā iedeva telefonu savu un teica, lai es zvanot. man ir 13 gadi, es jūtos kā sazvērestībā kādā un viss ir žutka interesanti. un es zvanu un viņš saka, lai braucu pie viņa, pasūtīt mūzikas lentas varu pa telefonu. nav jabrauc uz čierīti.

šitas te vecis, man ieteica, kamēr es šķirstīju viņa izprintēto mūzikas piedāvājumu - čalīt, paskaties te, viņš saka, paņem šito. un viņš man rāda pink floyd. es paņēmu, blakus kaut kādam eurodisko draņķim.

tā sākās manas roka gaitas. vēlāk nāca deep purple. the police, stings. mana gaume gandrīz zibenīgi aizgāja tur. es nesapratu ne velna no tā. bet tas bija tāds nahren spēks! viņi ļumpadrači, visi tie pieglaustie murmuļi priekš manis pazuda it kā nedēļās, dažos mēnešos.

es nācu uz skolu, uz klasi ar lentām ar black sabbath.

bet mēs vienlaicīgi kačājāmies, okupējuši vienīgo ķengaraga ringu un roks man.

mans mūzikas "patēriņš" tajā gadā mainījās no salkanuma uz roku. tādas lietas. tā es atradu interesi mūzikā, vēlāk gāju pie konservatorijas profesoriem mācīties notis lasīt un solfedžo, bet tas daudz, daudz vēlāks stāsts.

faulkner

tolerances paraugstunda

citi ieraksti hjuumans d-grāmatā (~43)

Komentāri

Kaskaade: Aaaa, nu tagad skaidrs no kurienes tie vēji. Nu un tai internacionālajā skolā krieveļi neleca virsū balto botu un aha pričenes dēļ?

2020-09-24 08:03

hjuumans: klau, tu rakstīji tev neesot laika un svarīgas lietas, ko dzīvot. ko... tu lien te? tak ej un dzīvo to savu svarīgo dzīvi un izmanto savu laiku kaut ka produktīvāk.

2020-09-24 09:08

Bellatrixa: Biju domājusi, ka rakstīšu kaut kad par šo pašu tēmu. Tajos senajos laikos mājās bija tikai plašu atskanotājs. Ek, daudz Raimonda Paula... Lenšnieks bija mammas brālim, kas ne pārāk daudz par mani vecāks, un puikām jau cita pasaule. Tā pie sava lenšnieka tiku vēlu un mūzika arī vēl nebija tā paķērusi. Klasesbiedri klausījās un sprieda, par ko man nebija ne jausmas :D
Atceros to pirmo tirgū nopirkto kaseti. Duran Duran "Thank You". Tikai krietni vēlāk izlasīju, ka "The album was declared the worst album of all time by Q magazine" :D Pat neatceros, kur tā kasete palika, jo Duran Duran ne pārāk iepatikās, tik daudz pēc tam nāca, bet pēc tās pirmās kasetes vajadzēja vēl vismaz 10 gadus, lai aizietu turp, kur esmu tagad.

2020-09-24 08:53

hjuumans: neatceros nevienu, kam būtu paticis duran duran. tāda sajūta, ka tikai žurnālistiem viņi patika.

2020-09-24 09:06

Bellatrixa: Kopumā man viņiem patīk pāris dziesmas. Tā teorētiski. Tas nozīmē, ka es nekad pati nekādus albumus sev negādātu un neklausītos, bet citur kur izdzirdot gluži no istabas nemuktu. Baa, bet tolaik tāda nezinoša muļķīte :) Kamēr atklāju, ka aiz tām kaverversijām ir taču lieliski oriģināli...

2020-09-24 09:13

hjuumans: man pat nav īsti viedokļa par djuraniem. es viena gada laikā pārgāju no diskopopa uz septiņdesmito gadu roku. es nepaspēju. :) es nepaspēju, manis nebija depeche mode fanu vagonā, jo es jau biju cita tai laikā.
no šodienas skatpunkta, ļoti daudz mūzikas man liekas tukša. naiva, bet arī tukša. ļoti reti, kas iztur pārbaudi uz universālu vērtību. kad man jau ir 45, man vajag, lai mūzikai ir garīgs lādiņš. nepietiek atsevišķi ar kaut ko vienu - čoss, kačka vai izcila melodija. ja aiz tās nav mesidža, kas iet pāri laikam, manas uzmanības tam visam vairs nepietiek.
šodien es vairs nevaru klausīties roku, kas man kādreiz patika. man tas liekas tik tukšs - "we are baad boyzz"... un? labi, bet kas vēl? un nekā nav.

2020-09-24 10:10

Kaskaade: Nu re, tāda izskatās cilvēka īstā būtība. Ko tad es tev tādu uzvaicāju? Vai bērnību pavadīji ķengaragā, kur ir dzelzceļš un tam laikmetam raksturīgi vai nebij problēmu ar diasporu progresīvo tendenču dēļ. Nesaprotama aizsargreakcija tev..ja neteikt vairāk.
Rakstu un rakstu, man pīppauze, turklāt tādā veidā atpūtinu smadzeņu darbību

2020-09-24 09:35

Pārējos 16 komentārus var lasīt tikai oHo.lv reģistrētie lietotāji.

Reģistrējies šeit!

Tavs komentārs

Komentārus var pievienot tikai reģistrēti lietotāji.