cits stāsts

man bija draugs. iespējams, labākais. vēl rīgā.

kādu dienu(vakaru) esmu mājās, spēlēju ģitāru, vingrinu pirkstus.

zvans. andža... vecīt...tur...ess...slikti...nevaru...

pazvanīju taksim(naudas man nebija daudz, tādiem kādi mēs tobrīd bijām, piķa reti kad ir vairāk kā nedaudz), kaut kā noskaidroju uz kura stūra viņš ir. atveda man taksists to brīnumu, manu frendu. viņš bija tādās lupatās, ka sabruka uz zemes, mēģinot izkāpt no takša.

samaksāju šoferim. nopūtos. uzmetu savu fruktu plecos, uznesu piektajā stāvā, savā rīgas dzīvoklī.

izklāju matraci, nometu viņu uz matrača, apsedzu.

turpināju lasīt savu grāmatu pie savas naktslampas. megrē, žoržs simenons. aliņš man pie gultas, semuškas lobu, lasu detektīvu.

ot. pēc kādas stundas aizmiegu.

tad pamostos. skaņa, ka kaut kas tek. tumsa pilnīgākā. čalis stav manas iztabas stūrī un mīž. man viss tas viņa urīns tek pa paklāju. bļāviens, kā es pielecu gaisā. čalis nesaprot kur vispār atrodas, tādā dalbazvonā, ka viņš nesaprot, kas vispār notiek. stāv pliku pakaļu un mīž manas istabas stūrī.

vēlreiz paņemu viņu, uzmetu plecos, ieliku vannā. pliku kā ādamu. atgriezu auksto ūdeni un lēju virsū. pamazām atgāja. drebēja kā grjobanijs tūdaliņš. nu, protams. auksts tak. bet atgāja. nepretojās, neko. laikam zemapziņa tomēr darbojās.

vēlāk viņam slikti palika naktī, skraidīja vemdams uz havaju. bet saprāts jau bija atausis.

tā pagāja viena no manām naktīm.

tas bija mans labākais draugs.

es tā arī vairs gulēt neaizgāju. kaut kādu filmu noskatījos, toreiz vēl bija videomagnetafoni. vhs kasetēs filmas.

no rīta sēdējām arā. pīpejām winston. mana marka bija. sēžam, viņš "jāaaa, bļāviens..." es "mhm, ir tā."

piedzīvojumi, pļacs.

es domāju, cik visa kā ir bijis - kodieni, konči, zaķi, zapoji, frendi, ceļojumi. zini, kad laiks paiet ilgāk prom, atmiņās ganrīz nav vairs negatīvā.

estas tonne