Latvijas iedzīvotāju finanšu pratība ekonomiskās krīzes laikā

Pašreizējā krīze notiek uz pieauguša neonacionālisma fona, kas jau sen iestājas par valsts robežu atjaunošanu kā sociālu un politisku reorganizāciju. Jautājums, vai veselības krīze ir ētisks pamats šīs ideoloģijas izpausmes izmantošanai, lai atjaunotu pasauli, kuru veido noslēgtas nacionālā sabiedrības, kuru cilvēkiem tiek piespiests runāt vai uzvesties tieši tā, kā to vēlas valsts. Nākotne varētu būt daudz sarežģītāka, jo ir ekonomiskas un kulturālas lielvaras, kas cīnīsies pret to globālā līmenī. Ekonomiskās privilēģijas (ko aizstāv nacionālās struktūras), individualizācija (kas veicina brīvību un mobilitāti) un vides krīze (kurai nepieciešams globāls atbalsts)- šo spēku politiskās izpausmes iegūs krīzes rūdījumu. Tas kā cilvēki pārdzīvos šo nepieredzamo un grūto periodu, notieks kāds ir turpmākais ceļš uz priekšu.

Iepriekš veiktie pētījumi (kā piemēram šis - PTAC izveidots pētījums "Distances jeb ātro kredītu izmantošana Latvijā, 2018) netieši norāda uz to, ka lielākā problēma Latvijā ir tieši indivuduālā cilvēka un viņa individuālo lēmumu nepratība. To arī piedāvā pati parads.lv veidotā mājas lapa - sauc lietas īstajos vārdos - jeb aizdevums ir vienāds ar cilpu kaklā vai piederēšanu kredītiestādei - it kā viss tiktu veidots cilvēkam, kam nav piešķirtas domātspējas - ja paņēmu kredītu, tad drošvien esmu stulbs.

Diemžēl arī dati neiepriecina - 2019. gadā Finanšu kapitāla tirgus komisijas pasūtītajā pētījumā, Latvijas finanšu pratības indekss bija 21, 7 no iespējamiem 99 punktiem. Taču šis indekss rodas no vairākiem mainīgajiem - cik liela ir alga, cik lielas ir ikmēneša izmaksas, kā tās tiek iztērētas, cik daudz tiek iekrāts un vai vispār veidojas iekrājumi. Ja ir situācija, kur valstī 25% strādājošo alga ir 300-500 EUR bruto - kā ir iespējams viedot iekrājumus, ja daļa no šīm mājsaimniecībām ir ģimenes? Šī brīža situācija šos ciparus neuzlabo - lai arī valsts piedāvā atbalstu uzņēmējiem ieviešot dīkstāves pabalstu, tam kvalificēties ilgi (gandrīz 3 mēnešus) nespēja gandrīz 70% uzņēmumu - lielākoties nodokļu parādu dēļ, līdz ar to lielākā daļa uzņēmēju izvēlējās vieglāko ceļu - atbrīvoties no saviem darbiniekiem, tos atlaižot. Vissmagāk skartās - transporta, viesmīlības, kultūras nozares, lai arī mēģina kā sabiedrību, tā arī varasiestādes informēt par nepilnībām nozarēs un panākt nodokļa slogu mīkstināšanu, valsts iestādes kā VID vēljoprojām vaino kā uzņēmējus, tā arī darba ņēmējus ēnu ekonomikas veidošanā. Šajā gadījumā vajadzētu koncentrēties uz visneaizsargāto - darba ņēmēju, kuru ir viegli atlaist, kuram visbiežāk ir citas neaizsargātas saistības (kā īre, kredīsaistības, tekošie maksājumi), jo, lai arī uzņēmumam finansējums atbalstam ir piešķirts, ne vienmēr tas tiks novirzīts tam, lai neatlaistu darbiniekus. Līdzīgi PTAC vaino kredītņēmējus - tā noteikti ir tā finanšu nepratība un neviens cits - kā Tu pats - nav vainīgs pie tā, ka nevari atļauties dzīvot dzīvi, kurā ir iespējams samaksāt par visiem tekošajiem rēķiniem. Šajā gadījumā es nerunāju par kredītsaistībām, kas veidojušās, lai nodrošinātu sev luksusa dzīvi - jo tādu gadījumu ir salīdzinoši mazāk, cilvēki ātros kredītus vai patēriņa kredītu lielākoties noformē, lai spētu samaksāt par kādiem neparedzētiem tēriņiem - mašīnas labošana, medicīniskie izdevumi.

Šādas mājas lapas ir arī iemesls, kāpēc cilvēki tik ļoti baidās runāt par savām esošajām problēmām - nenokārtotas saistības nozīmē to, ka esmu dumjš, ka man ir problēmas ar apreibinošām vielām - noteikti labāk visu ir pastumt kā putekli zem gultas. Es esmu parādnieks, man ir cilpa kaklā, es kādam piederu - diskriminējošs veids kā risināt sabiedrībā esošo problēmu ar kredītsaistībām vai finanšu pratību. Cilvēks valstī nav viens individuālists, kas iet pa dzīvi un iekuļas pats problēmās - līdz ar to risināt problēmas individuālā līmenī nav produktīvi - pat ļaunāk - ievieš cilvēkos bailes jebkad kādam par to stāstīt vai mēģināt tās atrisināt. Valstij ir kritiski jāvērtē dati un jānosaka, kāpēc veidojas tik daudz nabadzīgu cilvēku, kā arī jāpiedāvā iepriekš pārbaudīti risinājumi, kas ir produktīvi šādu gadījumu risināšanā - jābeidz ikreiz mēģināt izdomāt vēlreiz riteni un jāizbāž galva pār sētu, lai paskatītos, ko dara mums tepat kaimiņvalstīs - kas ir strādājis un kas nav. Varbūt tieši tas, ka sabiedrībā izvairas runāt par šo tēmu, ir iemesls tam, ka trūkst arī valsts pretreakcija.

Kredīti un aizdevumi ir bijuši apkārt jau tūkstošiem gadu, līdz ar to, tā ir daļa no mūsdienu cilvēka ikdienas un ir neskaitāmi gadījumi, kur kredīts ar zemiem noteikumiem noteikti nav cilpa kaklā, bet gan ilglaicīga saistība, kas var īstenot sapņus - veidot biznesu, uzcelt māju. Tāpat kā jebkuru patēriņa preci, arī kredītus ir nepieciešams salīdzināt un noteikt, vai maksātspēja ir pietiekama un vai to būs iespējams atmaksāt. Tāpat arī nenosodīt kredīta ņēmējus, kas nespēj atrast papildu finanses, bet izglītot tos, kā ātrāk nokārtot visas kredītsaistības un neiedzīvoties parādos. Ir pietiekami daudz kredītiestādes, kas piedāvā kredītu apvienošanu vai pārkreditāciju, kas ir ērts rīks, lai pārstrukturizētu savas privātās finanses - samazinātu ikmēneša maksājumu, aizdevuma procentu likmi un uzlabotu līguma noteikumus.