sirmgalvis un jūra

hemingvejs. es zinu, esmu šo filmu kaut kad licis.

The Old Man and the Sea

gribas pastāstīt. hemingvejs izsita sienu starp mani un daiļliteratūru. kā es necietu literatūru, krievu un latviešu valodas skolā... man bija tik sliktas atzīmes! es laikam varēju labāk, bet ja tev kaut kas "nekrata", vispār! kā lai būtu rezultāts, ja ir tik vienalga. sliktākais bija latviešu padomju rakstieki. man dod rakstīt domrakstu, bet tas stāsts manī uzdzen šermuļus. garlaicības šermuļus. visādi purava bridēji, kaut kādas lauku mamzeles. bet... kada man gar to visu daļa? nekādas! nav nekā, kas mani interesētu kaut par kripatu. es māku lasīt, es pat māku pastāstīt. es lasīju no mammas grāmatu kolekcijas "apvāršņa" par everestu, par kontiki, tūru heijerdālu, par Ra. lasīju par anapurnu un janoamiem dienvidamerikā. bet mans Dievs! cik... cik garlaicīga bija tā proza - ne. par. ko! nav saskarsmes ar manu dzīvi.

tas viss, skola ar savu nejēdzīgo literatūru, man atsita vēlmi uz grāmatām uz dekādi. aptuveni.

atceros, jau daudz vēlāk hemingveja mūžīgos svētkus vai stāstu par jūrnieku, kurš kavās krogos un beigās... nekas. traģiski. un par sirmgalvi un jūru. tas bija kaut kas, ar ko var atrast kontaktu. bet ar tām raudulības scēnām? nevaru! es to nevaru.

bet tad es atceros selindžera catcher in the rye. kāpēc? kāpēc to man nemācīja? tā grāma "sašņorētu" zēnus literatūrā momentā! vai umberto eko. bet, nē. mums ir jāmāca onkuļi un tantes, kas ir garlaicīgi kā lēnas nāves.

vēlāk, jau vēl vēlāk, es paņēmu tās latviešu klasiķu grāmatas. varbūt es kaut ko nesaprotu, palaidu garām, varbūt tomēr tur ir kaut kas? es nespēju atrast.

jā. es gribēju kaut ko pozitīvu pateikt, bet izvērtās par kritiku. laikam, tāc liktens.