Nīlzirgs un Pludings (pasaka)

Iebrida reiz Nīlzirgs dzimtajā plančkā un ieraudzīja Pludingu. Mātīte, padomāja Nīlzirgs, jo Pludings bija vecrozā krāsā. Tēviņš, padomāja Pludings, jo Nīlzirgam starp kājām nokarājās iegarenu pautu pārītis. Patiesībā Pludings bija visai parasts pludiņš, bet tā ka tam gribējās būt smalkam, tad saucās: Pludings. Pludingam bišķi nepaveicās, jo viņš bija sastapies ar ļoti iedomīgu Nīlzirgu, nu gatavo pūsli, kam patika plātīties vairāk par visu pasaulē. "Tu esi veca un resna! ", paziņoja Nīlzirgs Pludingam. Patiesibā šis Nīlzirgs visas mātītes dēvēja par vecām un resnām, pat ja viņas bija jaunas un slaidas, bet Pludings no tiesas nebija ne jauns, ne slaids. Nu un? "Pats esi vecs un resns! ", Pludings aizvainots atcirta. Tā jau nu arī bij svēta patiesība, tāpēc Nīlzirgam steigšus vajadzēja mainīt sarunas tēmu. "Bet es protu ņurkot! ", lielījās Nīlzirgs. Pludings sapīka, jo ienirt viņš (-a) tiešām nespēja. "Toties es varu noturēties virs ūdens, bet tu ne! ", sacija Pludings. Nīlzirgs piesarka aiz dusmām, jo Pludings bija uzminis viņam uz varžacs, proti noturēties virs ūdens lielā svara dēļ Nīlzirgs jau sen vairs nespēja. "Bet es...bet es..es drīz apceļošu visu pasauli! Došos uz Urugvaju, Paragvaju, apjozīšu visu piekrasti gar ekvatoru! ", lielījās Nīlzirgs. "Bet tu esi tāda pati dīvānāpirdēja kā visi pārējie uz pasaules! ", noskaities bauroja Nīlzirgs, izkāpa krastā un...izpildīja savu solo dziesmu. :D