Valpurģu nakts

Šorīt knapi paspēju atlidot mājās, kā biju pa logu iekšā tā uzreiz parādījās rīta gaisma. Pagājušo nakti apmeklēju svarīgāko gada sabatu. No koronavīrusa nevajadzēja baidīties. Ja kādai tas ir, bija tas jāatstāj mājās. Ierašanās ar to, bija sods, ka nevarēs apmeklēt sabatu 104 gadus. Nu, kura to grib! Pārbaude bija ļoti vienkārša. Izlidojām ap pļavu novilktajam burvju mākonim. Ja kādai būtu, tad tā būtu iekrāsojusies luminiscējoši zaļa. Pēc ilgiem gadiem varēja atkal pamieloties ar varžu ausu zupu. Vairākus gadus bija izņemta no ēdienkartes. Divas no šejienes es atpazinu. Viņas visu nakti mielojās ar čūskas mēles maizītēm. Es arī kādas desmit apēdu. Karsti kūpināto čūskas ādu apēdām jau pirmajās desmit minūtēs. Tās kuras nokavēja nedabūja. Es pērnajā gadā nokavēju un nedabūju. Vecās raganas pagājušo nakti uz mums jaunajām neburkšķēja. Sakarā ar auksto lauku nevarējām vilkt tīkliņzeķes. Tās viņām nepatīk. Visas viņas ļoti priecājās, ka esam ieradušās garos lindrakos. Ugunskurs gan šogad nebija nekāds lielais, lai kāds no mirstīgajiem nepamanītu un neizsauktu policiju. Neskatoties uz to, tusiņš izdevās lielisks!

youtube.com/watch?v=f38axZor84E