NIEKI X

Ir tādas atmiņu drumslas, kuŗas, ja neraksti lielākus daudzsējumu episkus darbus, īsti nav kur likt. Kaut tās noviz kā kristālu ieslēgumi pārsistā dolomīta šķembā ceļa malā. Piemēram, no agrīnas bērnības atceros [bet varbūt vairāk no pieaugušo stāstiem, nekā paša noredzētā, mazs biju] kino vakarus laukos. Propaganda brauca pie cilvēka [Ļeņins: “No visām mākslām vissvarīgākā mums ir kino”] — ļoti bieži kultūras namos bija mazas telpas, un kinobusiņi [Glavkinoprokat?] ar mobilajiem kinoprojektoriem piestāja pie lielajiem labības šķūņiem. Mūsmājām tāds tuvākais bija Andriņu šķūns Dūres lielceļa malā, vrb 2 km no mūsmājām. Tautas bija diezgan daudz, jo TV vēl nebija sasniegusi visas sētas. Atmosfēra bija diezgan brīva, es teiktu — klubiska, filma ļaudis interesēja mazāk nekā iespēja satikties, pavērot jauniešu pārošanos, nodrukāt lielo avīzi :D etc. Taču nebiju iedomājies, ka pēc kaŗa pielāgotās telpās kino rādīja arī it kā pilsētiskā vidē. Vakar ar Mammu, atceroties dzīvi Valteros, pieminējām veco Pāvulu, ne Eidi, bet viņa tēvu, maluzvejnieku, kas apgādāja vasarniekus ar svaigām zivīm. Un Mamma atcerējās, kā 1955. [?] gadā skatījusies Uz jauno krastu Asaru stacijas dzelzceļa Bagāžas šķūnī. Tolaik gan viņa [vidusskolniece] nedzīvoja Valteros, bet gan tagadējos Vaivaros [Asari II], kur pie kādas zemeņu saimnieces piepelnījās ar ogu lasīšanu [darbs dārzā, dzīvošana pa brīvu un rudenī alga skolas lietu un drēbju iegādei]. Bet no kino atcerējās publikas skaļo un daudzbalsīgo reakciju katru reizi, uz ekrāna ieraugot Eduardu Pāvulu, spēlēja epizodisku lomu, — re, kur MŪSU EIDIS! Lokāllepnums.