Par savstarpējiem parādiem

(... uzskatu, ka koncepti – “dots devējam atdodas”; “dodot gūstam” kopumā ir pareizs, bet tiek pasniegts sabiedrībai - apzināti nepilnīgā un izkropļotā veidā, bet koncepts: “jādod vairāk, nekā jāņem” – IR ĻAUNI MELI)

(... ļoti mērķtiecīgi tiek pētīts cilvēks - psiholoģijā un uzvedības ekonomikā, spriedumu un lēmumu pieņemšanas psiholoģijas un ekonomiskās laimes pētniecībā... ne īpaši ticu, ka pašu cilvēku interesēs)

https://www.youtube.com/watch?v=EB9r0Lnco48

Parādi kā efimēra PSIHOLOĢISKA būtība.

Mums vienmēr ir parādi, jo pamatā esam primāti.

Ir tāds koncepts: “neviens nevienam neko nav parādā”, “visi ir brīvi” – tie ir tikai skaisti vārdi, līdz pirmiem “nažiem”...

Tā kā mēs esam “bara dzīvnieki”, kuriem jāorganizē attiecības savā starpā, vienam otru ir “jāieeļļo”. Bara vidū notiek nemitīgas labvēlības. Viens otram veicam grūmingu, pilnu apkopi, “atblusojam”. Līdz, bara augšgalā nesašūpojās vara un gatavojās izšķiršanās - kura klana pārstāvis kļūs galvenais. Tad sāk “kopt un mīļot” arī kaimiņus – lai jaunajā varā būtu “savi ļaudis”. Tas ir tehnoloģisks princips – kaut ko dot, lai kaut ko dabūtu.

Bet ir tāda taktika – meļi u.c. nelieši, kas lieto labumus, bet neko nedod pretī.

Spēļu teorijā, kad notiek summu dalīšana savā starpā, vienmēr notiek aprēķini, kuros paredz, ka ne viss iedotais atgriezīsies, tāda pieredze liek mums paturēt sev daļu, šāda taktika pielietojās tālāk pa ķēdīti.

ASV ekonomists Ričards Tālers, Nobela prēmijas laureāts ekonomikā, ir nodefinējis – “valdījuma efektu”.

ASV psihologs, Denjels Kanemans, Nobela prēmijas laureāts ekonomikā, ir nodefinējis – “to, kas mums pieder, vērtējam 2x augstāk par to, kas nepieder”.

Uzvedības ironija – ja ieraugām mantu, tā mums liekas nevērtīga, bet, kad iegūstam – vērtīga.

Tātad - nospeķota dīvāna vērtība mūsu acīs ir no primātiem... likumsakarīgi, ka visa veida apmaiņa starp cilvēkiem – neliekas līdzvērtīga. Ja saņemsim pļauku, uztversim jau kā riktīgu skādi, kas jāatdod ar kulaku ...

Mūsu gaidas no cilvēkiem ir augstākas, nekā cilvēki mums gatavi dot.

To, ko dodam paši – pārvērtējam. Tāpēc tik grūti dalīt mantu, šķiroties.

Mums nav nekādu evolūcijas izmeklējumu, kas ļautu ieskatīties smadzenēs. Šī joma ir paradoksāla – tāda, kuru mēs nespējam iztēloties. Evolūcijai nebija tādas vajadzības, piem. dot mums iespēju iedomāties, kas būs pēc nāves, kas ir lielais sprādziens, kādas ir pārejas formas, ... laikam arī smadzenes mums nav tik ļoti jāizprot..., t.i. sevi... (?) lai kā, lielāko daļu ar mums notiekošo procesu – mēs neapzināmies.

Mēs neapzināmies, ka esam pieklājīgi pret priekšnieku, jo ceram uz prēmiju. Neapzināmies, lai nebūtu iekšējā konflikta. Mums ir Ideja par sevi – vērtības, uzstādījumi, kādiem mums jābūt. Mums ir instinkti – pašsaglabāšanās, hierarhiskais, dzimuma – vēlmju un apbrīnas.

Kad ņem vērā visu – var izdarīt secinājumu: Viss, ko mēs darām – mēs darām sev.

Mainās attieksme, atkarībā no tā, kā es sevi pozicionēju.

Piem., ja ir bail uzņemties atbildību darbā... bet Personība (mana Ideja) taču nevar būt tik bailīga un nespējīga! Lai to piesegtu, var izveidot šādu konstrukciju – 1. es, protams, uzņemtos atbildību, bet priekšnieki ir muļķi, es jau gribu rīkoties, bet viņi man neļaus, viņiem tur “roka roku mazgā”... vai 2.protams, uzņemtos atbildību, bet padotie ir debīli, esmu muļķu ielenkumā... Tātad, ceļoties pa karjeras kāpnēm, es visu daru sev, jo hierarhijas instinkts strādā tā - no vienas puses ir vēlme izcelties, no otras puses – bailes dabūt pa galvu. Tāpēc cilvēks veido tās “otmazkas” - rezerves un neatdod sevi - visu pilnībā.

Ja audzinām bērnus – audzinām sev, kaut sakām –“ES - visu viņu labā darīju”. “ES - visu savu jaunību atdevu Tev” – sev taču, nevis vīram. Bet to neatdoto daļu mēs kapitalizējam, kā parasti primāti.

Ir jāiemācās APZINĀTIES ko un kāpēc darām. Piekam, tā ir objektīva patiesība! – jārēķinās, ka nosacītie 25% var netikt saņemti atpakaļ – citi mums tāpat nošmauks - sev.

Tātad – mēs riskējam ne ar visiem 100% (ar visu savu jaunību) bet tikai ar 25%.

Likumsakarība = lai kā mēs gribētu, uz mums visiem kaut kas tiks SADALĪTS (kopš ielās izbrauca auto, mēs piekrītam, ka kāds skaits mirs autonegadījumos, kopš mēs vairojamies, mēs saprotam, ka kāds skaits bērnu dzims ģenētiski neveseli).

Riski būs vienmēr, DZĪVE melo par 25%, tāda ir tās likumsakarība. Jāapzinās, ka es visu daru savā labā – bet JĀIERAUGA – kur tieši es to daru un kāpēc, tad – kaut ko varu izbeigt darīt, jo tas nemaz nav izdevīgi man. Bet, par to, kur mani apdala – es izbeigšu traumēties, jo:

1. Sākotnēji – es neko neaizdevu, bet darīju sev.

2. Es zinu, ka 25% risks pastāv vienmēr, gāju uz šo risku, jo izvēlējos dzīvot.