No dzīves es tiešām neprasu daudz:
Vien paugurā plaukstošu birzi,
Un kūpošus ceļus, kas tālumos sauc,
Un pagalmā ziedošu ķirsi.
Patiešām, dzīvē man vajag tik maz:
Vien auglīgu pērkonu rību
Un sauli, smieklus un asaras,
Un mūžīgu mīlestību.
Man pilnīgi pietiek ar Dzimteni
Un smaržīgu vēja žūžu;
Man pietiek ar gadu simteni,
Lai merotu manu mūžu.
Pat naktis man mirdzošas zvaigznes dod
Un pagalvī mēnesi šķību,
Kad sapņi nāk mani apbalvot
Par kautrīgu pieticību.
Un tāpēc es neprasu vairāk neko-
Vien skanīgu putnu saimi…
Patiešām, man pilnīgi pietiek ar to,
Ko cilvēki dēvē par laimi.
Un nolīst tad vakari steidzīgie
Pār mani kā sudraba rasa.
Es zinu, ka dzīvei vismīļākie tie,
Vismazāk no dzīves kas prasa.
Laimonis Vāczemnieks