| FILMAS | APSVEIKUMI |
|
| |||
|
|
Iepazīsties
280 lietotāji on-line
80 jubilāri
Populārākie
Iztaujāšanas centrs
Vakara plāns
Skaties
Foto albumi
Foto vērtēšana
Lasi un piedalies
Pieredzes apmaiņa
Interešu grupas
Dienasgrāmatas
Dzejoļi - dzīvā dzeja
Noderīgi
Sapņu tulks
Filmas, kino
Apsveikumi
Par oHo.lv
Palīdzība
Atsauksmes
Reģistrētiem lietotājiem
Reģistrēties
Aizmirsu paroli!
|
Dienasgrāmatas (blogi)
Marija_Anna: Neesi mēģinājis lēzeni ar kāju pabīdīt tos cilvēkus un dzīvniekus un atbrīvot sev ceļu?
Vai apsēsties , nesamīcot, un pajautāt par durvīm ? Un pajautāt, vai tu tai skolā esi vajadzīgs ? Misija viena lieta, bet ja visi apstākļi ( pūlis , bez ieejas ) ir pret, tad atlikt šo ? Man 1 brīdi arī atkārtojās sapņi. Pēc tam atkārtojās citi. Pēc tam vēl cits. Taču laikam ejot kaut kas mainās. Neesam mēs sevī tik vienkārši, kā liekas pirmajā acu uzmetienā. Bet arī ne tik sarežģīti, lai visam atmestu ar roku. :) tagad skatos krāsainas īsfilmas, citreiz vispār vairāk apjaušu reālo , kā zemapziņas čukstus. #1 2020-01-04 07:49 fargo: es nekontrolēju sevi. viss, kas notiek nav atkarīgs no manis. es itkā skatos savām acīm, bet man nav pār to kontroles. tas viss pats notiek. un tas pats. gulta tik slapja, kad pamostos, it kā tikko no vašmašīnas izņemta veļa, tā es tur svīstu. un tie ir murgi, bet man nav īsti bail. tikai ļoti negribas tur būt.
par tiem bērniem un dzīvniekiem zem kājām, tas ir kā mežā. tev nav nekādu iespēju kontrolēt, kas ir zālē tev zem kājām. simc punkti tur ir skudras un visādi kukaiņi un kāds tiek samīcīts bez variantiem. tas varbūt no tā ir. #3 2020-01-04 11:16 JurisK: Tagad vairs sen neesmu redzējis, bet man sapņos radijās pilis, kā muzeji. Milzīgas lielām logu un durvju arkām, iekšā visādas interesantas lietas. Ļoti reāli sapņi, nākamajā sapnī es atcerejos iepriekšējā sapnī darīto un ceļu uz to pili, man tur ļoti patika. Pirms dažiem gadiem Tartū, kalnā, kur baznīcas drupas, es sajutu to pili, es viņu pazinu, tik sagrauta. Varētu padomāt nezin ko, bet es tur biju bijis bērnībā, apm.12 gadu vecumā.
#2 2020-01-04 09:15 fargo: atmiņa ar apziņu kādus pigorus ar prātu izstrādā, vai ne?
man ir cits regulars sapnis - es lidoju. ja es pārstāju kustēsties gaisā, es krītu, bet ja turpinu viss ok. es redzu mežus un upes, dīķus, pazīstamas vietas, bet no es teiktu kādiem 100 metriem augšā. bail kļūst tikai ja es mēģinu apstāties, jo tad es sāku krist kā akmens, bet ja nemēģinu stāties, varu lidot kur gribu. lidošana notiek gan rīgā, ķengaragā, vecrīgā, virs daugavas, bet arī latgalē - preiļu apkārtnē, līvānos, j-pilī. #4 2020-01-04 11:20 JurisK: Jā, lidojot, visgrūtākais ir pacelties gaisā, dikti rokas jāvicina, pēc tam jau ir viegli. Es pat esmu kopā ar baložiem uzlidojis un apsēdies uz Rīgas jugendstila mājas dzegas! Lai gan ar gadiem tie lidojumi nu jau laikam pazuduši, žēl, ļoti laba sajūta!
#5 2020-01-04 12:42 RRAGANA: Varbūt tas ir tā-
Tev šķiet, ka jāpamāca citus, visus tos sīkos knariņus un dzīvniekus. Jāmāca dzīvot, uz ko norāda tas, ka Tu viņus izšķaidi zem savām kājām. Tā ir norāde par dzīvošanu/nedzīvošanu. Bet tā īsti neesi atradis veidu, kā to darīt. Uz ko norāda, neesošās skolas durvis. Tu vēl tausties, meklēdams pareizo pieeju-ieeju. Tu saproti, ka pa lielam negribas citus mācīt nekam, bet kaut kāda augstāka misija, tavuprāt, uz to spiež. Tu dzīvi redzi skaistu. Dzīve=glīti vilinošā pilsētiņa. Un pat ārējie šķēršļi un apkārtne kā tāda, notikumi un šaubas par misiju, Tev neliedz saskatīt dzīves skaistumu un jaukumu. Tas ir labi😌 Ļoti daudzi to neredz. Un varbūt tieši tā ir Tava misija, parādīt ceļu citiem uz šo vienreizējo, kas mums ir dots, parādīt-kā TO ieraudzīt un novērtējot izmantot! Pēdējos gados sastopu aizvien vairāk cilvēku, kuri neredz dzīves skaistumu. Arī pati kādreiz to visu redzēju ar pavisam citu skatu. Ne tik redzošu🙂 Un to var ieraudzīt ne tikai caur kristīgo ticību. Daba un visums nav ticība. Tas nav kristietisms. Tas vnk IR! Ļoti patika Tavs ieraksts! Lika atcerēties savus sērijveida murdziņus kopš bērnības, kas nu ir rimuši. Atradu izskaidrojumu un risinājumu, un nu jau vairākus gadus tos neredzu🙃 👍 #6 2020-01-04 14:53 Marija_Anna: RRagana´s stāstījums ir vistuvāk tam, kā to redzu es.
Tu ļoti daudz domā. Un domas nerimstas ari guļot. Un tās domas nav plakanas, virspusējas un ikdienišķi sadzīviskas. No tā arī rodas atbalss zemapziņā, kas transformējas kā nu prot. Tu redzi atbalsi savām domām un sajūtām. #7 2020-01-04 16:32
Pārējos 2 komentārus var lasīt tikai oHo.lv reģistrētie lietotāji. Tavs komentārs
Komentārus var pievienot tikai reģistrēti lietotāji. | ||||||||