Peteram ir dzejolis, kur starp citām rindām ir tās.kurās laucinieks Rīgas tirgū brīnās-kur cilvēkiem tik daudz laika, lai brauktu pēc dillēm uz tirgu, un kur tik daudz naudas, ka visu laiku tikai pērk, bet neko nepārdod.:) Reizēm to atceros, kad pabrīnos par to.kur cilvēkiem tik daudz laika, lai kasītos ar/gar/par svešiem ļaudīm, un kur tik daudz nervu, lai gadiem tā varētu turpināt...

Starpsvētku nogurums liek sevi manīt.Nedrīkst izlaisties-to es sev atkal atgādinu.