Laukpilsētnieces atmiņas.

Kā vidusskolā nepatika vienauģu puikas.Ne ar viņiem ko runāt, ne buču sagaidīt.Stāv blakus bāli kā krīti, ne vārdiņa bilst........

Patika puiši pēc armijas.Stāja un nopietnība.Redzams, ka jau dzīves skolā pabijuši.Uzmanību pievērsa, bet tai pat laikā izturējās kā pret mazo māsu.Neaiztika, bet rūpējās, lai būtu jautri.Katrs jau saskatīja līgavu.Es gan bieži pamuku pēc pāris randiņiem, ja puisī kas nepatika.Telefons nebija, adresi nezināja.Tai laikā puiši, kas bija pabijuši armijā, tiecās pēc nopietnām attiecībām.Un viņi, tiešām savos divdesmit divos bija pieauguši.Tādi tagad ir trīsdesmit piecgadīgie.

Un galvenais, ka neviens uzreiz gultā nevilka, kā to centās pacmitnieki.Tieši otrādi, sajūta bija, ka sargā.Ar cieņu atceros satiktos puišus pēc armijas, tālajos astoņdesmitajos.