Es arī sagribējuEs arī sagribēju. Gribēšana jau bija visu laiku, mēnešiem ilga. Īpaši no rītiem tā bija ndāma, uzmācīga, mokoša. Tūdaļ pēc pamošanās, vēl gultā vāļājoties, tā nedeva mieru. No gultas nebija vēlēšanās kāpt ārā, jo zināju – nebūs! Un dzerot kārtējo rīta pagatavoto kafiju no prastās pakas, par ko mans armijas dienesta biedrs, armēnis, teiktu: “No tādas tikai brūnas čuras var pagatavot! ”, gribēšana tikai pieņēmās spēkā. Es jau neatteiktos arī pusdienlaikā vai vakarā, bet no rītiem gribēju visvairāk. No rītiem, tūdaļ pamostoties, tā bija neizturama, neremdināma. Tas viss tikai tāpēc, ka slinkums meklēt. Nācās meklēt! Meklēju ilgi un visur. Zināju taču – kaut kur viņai ir jābūt. Tagad beidzot esmu viņu atradis. Pati atradās, ieskrēja rokās. Vakar atradu savu veco zezvi – tā to sauc armēņi. Pie mums laikam to sauc vienkārši par turku kafijas trauku turku kafijas pagatavošanai. Turku kafiju (pirms tam es vispār neko par tādu nebiju dzirdējis, un domāju, ka tā ir armēņu kafija) man armijā iemācīja gatavot dienesta biedrs, armēnis pēc tautības un pārliecības, lepns kā kalnu ērglis, un no viņa es mācījos kalniešu lepnumu, ar kuru pietiktu trim latviešiem un vēl pāri paliktu, un mācījos arī kafiju vārīt. Kafijas pupiņas ciešajā iepakojumā vēl dvašoja grauzdēšanas krāsns elpu, kuru var ievilkt plaušās dziļi līdz reibumam. Kafijas dzirnaviņas piesmaržoja visu ķēķi, aromāts pa durvju šķirbām spiedās istabās, kutināja nāsis neremdināmas garšas baudas priekšnojautās. Mazliet kafijas, mazliet samalta cukura, un ūdens līdz zezves pusei, uz gāzes plīts liesmiņas lēni sildot, līdz sāk virt, un tad uz minūtēm piecām pa gabalu no liesmas, lai neatdziest, bet arī lai nevārās. Un tad nobeigums, kas būtu jāveic uz karstām, nokaitētām smiltīm, bet arī uz plīts liesmas gluži labi izdodas, lai kafija strauji uzvārās. Tas ir kā orgasms, smaržas eksplozija, kad vesels kafijas aromāta mākonis izlaužas kā Džins no pudeles, kad visa zezve ar putām piepildīta līdz pašām maliņām. Karsta ielieta tasītē, tā vēl arvien biezām, tumšām, eļļainām putām klāta, skurbinoši smaržojot pamazām norimst. Šo kafijas eļļas kārtiņu, kas peld pa virsu, sauc par “mīlestību”, kas veidojas tikai izcili labai kafijai, un tā ir pati, pati, pati … Un garša! Saldeni rūgtena piepilda visu ķermeni, ne tikai muti. Debesis atveras! Un nedrīkst šo kafiju maitāt ar pienu vai krējumu, vai saldējumu, vai aukstu ūdeni pieliet. Kafijai jābūt melnai kā nakts, karstai kā mīla un saldai kā grēks (tas nav no armēņiem, tas ir no Žaņa Grīvas), un armēņi arī tam piekristu. Par grēku varbūt arī nē, jo pret to viņi izturas ļoti nopietni. Tā ir jāmalko no mazītiņas tasītes, jo laba daudz nevajag. |