bērnibas gājiens uz operu :D

Šobrīd piederu operas cienītājiem, bet savu pirmo gājienu uz operu atceros ar mērenām šausmām un smiekliem. :)

Toreiz man bija 5 gadiņi, kad vectēvs un ome nolēma iepazīstināt ar operu un paņēma mani līdzi uz operas izrādi. Pēcāk, iespējams, viņi šo manu pirmo apmeklējumu nožēloja, jo tas nepagāja bez starpgadījumiem. Mēs sēdējām sānu ložā beletāžā, man bija sava vieta, bet redzēt to, kas notiek uz skatuves, es varēju tikai stāvot kājās. Atceros, galvenajās lomās dziedāja ļoti resns onkulis un tieva tante, man tas onkulis nepatika, jo dziedot kliedza viņš samērā spalgi un skaļi, vienu brīdi es pat aizspiedu ausis. Es atceros, ka viņam bija ļoti maz matu uz galvas, un skatuves prožektori izgaismoja viņa puspliko pļešu. Es jautāju omei, kāpēc dzied tik nesmuks onkulis, uz ko viņa mani apsauca un lika skatities klusu. Uz skatuves notiekošais mani neaizrāva, tāpēc es noliecos pār ložas margām un skatījos lejup uz skatītajiem, kas atradās zālē. Vienu brīdi pārkāros tik tālu pāri ložai, ka vectēvs, lai es nepārkristu pāri margai, parāva mani aiz kleitiņas un dusmīgi apsauca, lai skatos rāmi un uz skatuvi. Atceros, solistei bija tāda augsta frizūra, kas man atgādināja augļu vāzi uz kājas, kāda bija mūsu mājās. Tikai augļi tur neatradās, bet pričene bija sasprausta ar kaut kādu spožu galvas brošu. Viņas tērpam bija gara, tumšsarkana šlepe, tieši tādā krāsā kā operas skatuves aizskari, un starpbrīdī es onei jautāju, vai viņas kleita pašūta no aizskariem, uz ko viņa atbildēja noliedzoši.

Spilgtākais no operas apmeklējuma TOREIZ man šķita bufetes apmeklējums, kura, tāpat kā tagad, atradās opernama pagrabstāvā. Vectēvs man nopirka kūciņu, piena kokteili un 2 Laimas konfektes (ja nemaldos - "Vēsmu"). Starpbrīdī gan es paspēju apēst tikai 1 konfekti, otru paņēmu līdzi.

2. cēlienā man sagribējās to konfekti, un es viņu notiesāju. Labu brīdi konfekšu papīriņu turēju rokās, bet kad skatītāji aplaudēja, es sapratu, ka man arī tas jādara, un konfektes papīrītis (dubultais) lēni un līgani noplivinājās lejā pie skatītājiem. Par laimi, manējie to nepamanīja.

2.starpbrīdī gājiens uz bufeti diemžēl izpalika, jo mēs ar omi devāmies uz dāmu labierīcībām.

Operas 3.cēliens bija man jau "līdz brošai" no garlaicibas. Neliels starpgadījums uz skatuves vismaz piešķīra kādu jautrību, un ne tikai man... Miesās dūšīgais solists vienu brīdi laikam par dziļu izpūta elpu, dziedot āriju, un 1 poga no viņa brokāta vestes notrūka un ieripoja "orķestra bedrē". Daudzi to, iespējams, nepamanīja, bet es iesaucos: "Ome! Onkulim notrūka poga! " Laikam tas bija par skaļu, jo skatītāji, kuri sēdēja ložas 2.rindā aiz mums, smējās. Ome gan nesmējās.

Pēc izrādes ome mani nostrostēja, vectēvs izturējās samiernieciskāk, sacīdams: "Velta, bet Ieviņa tak vēl tikai bērns un izrāde priekš viņas bija par garu! " Nākamreiz viņi ņēma mani uz operu tikai tad, kad jau sāku iet skolā un labi vien bija. Katrā gadījumā tajā izrādē vairs es nekādus pigorus nenostrādāju. Pat nav ko atcerēties, diemžēl. :)