LAIVA III-B

[sākums meeting.php?cmd=dienasgr_pub&kid=707468&from_tips=1&from_offset=0 ]

[..] Būtiska loma stāstā ir Ačuka mašīnai. Jo tolaik jau to nebija daudz, bet cilvēkiem tomēr bija jārisina loģistikas jautājumi. Tā nu Ačukiņš divas reizes gadā mūs veda — ar mantām nogādāja vasarnīcā Valteros (pavasarī) un atpakaļ Rīgā (rudenī); ja zapītim izņēma sēdekļus, tad vabolīte bija kravas mašīna, pat koka ledusskapis Snaige gāja pa durvīm iekšā. Tālākos braucienos bija jārēķinās, ka Tantunks brauks līdzi. Reiz aizveduši mūs uz mūsu tālajiem laukiem, viņi tos iemīlēja. Upi, mežus, pļavas un klusumu. Reizēm jau paši piedāvājās aizvest tos 200 km. Tad kādas dienas tur dzīvoja, bija jau pat vairāk nekā radi. Tantunks makšķerēja no Gaujas krasta, Ačukonkuls gāja dabā. Reiz viņi atveda un atstāja uz pavisam mednieku saliekamo laiviņu. Tāda zaļa plakandibene no alumīnija plāksnēm, kas sastiprinātas locījumu vietās ar impregnētu brezentu, diezgan nestabila. Ar airiem pa Gauju jau nu nevarēja straumes dēļ, taču, ja bija vilcējs bridējs, tad kalpoja par prāmi, kas nogādāja sēņotājus un ogotājus upes otrā krastā sausām kājām.

Tā nu reiz Ačuks, saģērbies mednieka tērpā ar (h)ūti ar spalvu, gribēja iet garā pastaigā pa pārigaujas mežu. Man, 12 gadīgam puišelim, bija svarīgā pārcēlāja loma. Viss būtu bijis labi. Bet steķis [mūžveca ozola sieksta] bija labi redzams no upes līkuma, kur, uz kraujā krasta sēdēdams, Tantunks lēnu peldināja pludiņu pa straumei. Saprotams, ka vīrs gribēja laivā iekāpt iznesīgi un cēli. Misējās, uzkāpa laivas malai, laiva apmetās, un ar milzu šļakatām Ačuks apsēdās ūdeni, tā da kaklam.

No līkuma, no kraujas uzvaroši atskanēja Tantunka dzidrā balss: RESNĀ GOVS, RESNĀ GOVS. Atbalss uztvēra un atkārtoja: resnāā govs, govs... Nejutos vainīgs, bet sabijies gan .. kas nu būs? Bet Ačuks klusēdams izbrida no upes un aizgāja mājup. Nopakaļus viņam skanēja Tantunka skaļie smiekli. Vakarā abi bija jau izlīguši un izstāstīja stāstu. Viss sācies pirms kaŗa. Tolaik abi burzījušies vienā jauniešu kompānijā. Pat drusku tā kā cerējušies. Līdz tai reizei. Ačuks, tolaik vēl Eduards, bija uzaicinājis jauno un smuko Austru uz izbraucienu ar laivu pa Juglas ezeru. Pats smalkākajās drēbēs ar Leikas [Leica] kameru kaklā iekāpis laivā pirmais. Pasniedzis roku, lai Austra iekāptu. Taču Austra nelaimīgi uzkāpa uz laivas malas un to ar visu Eidi apgāza. Kad abi bija tikuši līdz krastam, Eduards tikai nošņācis: RESNĀ GOVS. Un devies prom. Tā viņi pašķīrušies. Tad visi 40. gadu notikumi. Ačuks apprecējis citu skaistuli, piedzimusi meita. Skaistule gan no viņa izšķīrusies, kurmet viņš sēdējis lēģerī. Pēc nometnes nav bijis kur dzīvot un ieprecējies koka mājā. Anniņa nav bijusi nedz smuka, nedz gudra, nedz saimnieciska. Dēls arī sanācis no palīgskolas kontingenta.

Dzīve reizēm visu saliek pa vietām. Eidis un Austra bija kopā, nu jau arī tās saules dārzos. Taču stāsts ir par vārdiem, kas reizēm izlido, ievaino .. un ne visiem tā laimējas kā viņiem, ka atgriežas un izlīdzina. Un par sievietes atmiņu. Un par laivām.

[Še kopā mēs, biedri, kam lemts nebij mirt, // Dzīves laivu kas savu var tālāk irt.. (Plūdons)]