Nesportoju

Ar sportu nenodarbojos. Neeju uz sporta zāli, neesmu nekādā sporta klubā un maratonā neskrienu. Tas, ka siltajā laikā cenšos katru vakaru ar riteni pabraukāt, jau neskaitās nekāda sportošana. Tas tik tā, lai nebūtu jābrauc uz Briseli "Čurājošo puisēnu" apskatīt. Jo piektdienas un brīvdienu vakaros, tādus var redzēt tepat dzīvus. Visādos vecumos un apmēros, pat kolektīvus pasākumus. Skulptūras pakaļdarinātājus jau gan tikai no mugurpuses iespēja redzēt. Tas nav iespējams Briseles oriģinālam variantam. Labi, vienu reizi gadījās eksemplārs, kuru varēja apskatīt no priekšas. Rīgā jau ar to zaļumu laistīšanu ir problēmas, cilvēki izpalīdz (var būt trenējas, jo tie koki un krūmi ir kupli). Dodoties ar darba uzdevumu (kārtējo reizi, izdarīt neizdarāmo) no centra biju aizvirzījusies uz Valmieras ielas. Kārtējo reizi izrādījās, ka neizdarāmais ir izdarāms un var atrast neatrodamo. Viss jau būtu labi, bet jādodas uz tikšanos, kas ir drusku aiz Kr. Valdemāra ielas. Sapratu, ka RS mani neglābs, ātrāk būs vien turpināt paļauties uz savām kājām. Vispār, kā tur nokļuvu no turienes arī pazust. Pa ceļam vēl "Laimas" veikals pagadījās, varēju iegādāties kaloriju nezūdību. Nokļūstot galamērķī uz piekto stāvu uzkāpu bez "cik vēl augstu jākāpj". Nokārtojot tur lietas, atkal gabals jāiet uz transportu. Protams, mājupceļā vēl jāieiet veikalā pēc pārtikas. Gāju uz mājām un sapratu, esmu saprātīga būtne, jo biju uzvilkusi tenisa kurpes. Varbūt ar kādu sporta veidu sākt nodarboties? Laikam, man būtu piemērota soļošana. Bet tas jau pie mums neskaitās nekāds īpašais sporta veids. Ja neapmeklē sporta zāli vai sporta veids neizmaksā dārgi, tad skaitās tikai māzošanās.

youtube.com/watch?v=qsHYJxN2XDg