"Pelēkā pasaka" (tipa I. Ziedonis)... nē - "Pelēkā realitāte" (tipa es).

Bija pienācis brīdis vest savu mazāko atvasi pirmajā klasē. Ceru, ka tā ir pēdējā reize. Tā turpināt jau būtu nepieklajīgi un bezatbildīgi… Taču Dzīve bez brīdinājuma pati regulē procesus… tā bija ari toreiz – šī ķipara iestādīšanā…

Laikmetīgā pedagoģija uzstāj uz bērna adaptācijas periodu – vakardienas bērnudārzniekam tiek piedāvāts 1 nedēļu iejusties nākamajā skolas solā. Simulators tā teikt. Kā datorspēle – katru rītu jauna dzīvība, bez lielas sasaistes ar iepriekšējo un nākamo dienu.

Nesaskatu tajā dižu jēgu, taču paklausīgi abi izpildījām šo misiju.

Katrs ar saviem mērķiem.

Mazais – apzināt postdārziņa un nākamā formācijas etapa pasauli.

Es – transporta funkcija + pārlaist vērtējoši lipīgu skatienu pār mana bērna nākamā dienesta biedru māšu kontingenta augumiem.

Pēc 4 dienu rīta/pēcpusdienas vizuālajām sesijām esmu sadruvējis – materiāls pelēks... nu reāli nekāds. Pie visa tā, ka rūpīgam pētījumam objekti tika pakļauti kompleksi, nevis tikai sejas panti. Reti ir sastopamas būtnes, kuras uzrunā kā viens veselums. Parasti ir seja, bet nav augums, un otrādi – augums ir, bet seja... nu tā... na troječku...

Teiksiet – laika ritējums un paskaties pats uz sevi?!

Iespējams.

Taču runa ir par pirmklasnieku mātēm, nevis jau vidusskolas izlaidumu!

Pirms 6-7 gadiem + 9 mēnešim šīs meitenes taču kādiem bija pievilcīgas, kā rezultātā tad nu man ir pienācis gods viņas satikt.

Seksapīls tik ātri neiznīkst. Tātad arī starta kondīcija, manās acīs, būtu bijusi “nu tā sev”.

Pelēkākā pirmklasība (vai pirmklasīgākais pelēkums) manā skolu sākumu karjerā.

Mjāāāāā...

Ziedoņu Imants savā pasakā uzteica Pelēko kā negurstošu aizkulišu darboni, kurš tad arī nodrošina pārējo krāsu spožumu ar savu fonu.

Esmu nonācis dzīves izrādes totālajās aizkulisēs.

Kā lūdzu? Ā, paskatīties uz sevi?!

Nu es, protams, esmu skaistulis.

Aizkulisēs tas nav grūti :) :) ;)