Gunāra Astras pēdējais vārds padumijas "augstākajā "tiesā.

Labdien !

Bieži mēs dzirdam citētus leģendārus Gunāra Astras vārdus, kā pēdējo vārdu LPSRS augstākajā tiesā 1983. gada15.decembrī, kas ir nedaudz izrauti no kopējās runas kopuma, un visbiežāk nav izteikti pamatdomas pilnā apjomā.

"Informācijas BADS, padara cilvēku par nespējīgu veidot pareizus SPRIEDUMUS, nolemj viņa domāšanu ATROFIJAI-ja domāšana paspēj kaut cik attīstīties. Cilvēks ar atrofētu domāšanu, ir nepilnvērtīgs, pazemots cilvēks, viņs ir manipulācijas objekts, rotaļlieta, VERGS. Cilvēkam ir JĀZIN, lai būtu par kaut ko stingri pārliecināts.

Es ticu, ka šis laiks izgaisīs kā ļauns murgs, tas dod man spēkus šeit stāvēt un elpot.

Mūsu tauta ir daudz cietusi un tādēļ iemācijusies, un pārcietīs arī šo tumšo laiku.

No Gunāra Astras pēdējā vārda LPSRS "augstākajā" ( taustiņklabeklis neceļas šo vārdu rakstīt ar lielo burtu ) 1983 gada 15.decembrī.

Grāmata "Gunārs Asatra-sirdsapziņas cietumnieks"izdevējs Jumava 2018 ( teksta izcēlums mans )

P.S. Grāmatas nobeigumā plaša atkāpe `Pēdējā. Par pēdējo cerību" ar "Čekas "oficiāli noindēto savādāk domājošo sarakstu .

Grāmatas noslēgumā-neliela inversija.

Nule, kā pieminētajā Gunāra Aastras pēdējā vēstulē vīd nākotnes priekšnojauta:

Tajās dienās, kad mūsu karogs lepni un brīvi plīvos pār Latviju, es būšu jūsu vidū. Tautas vienībā-Latvijas dzīvība.

Latvijas valsts karogu, Rīgas pils Svētā Gara tornī svinīgi paceļ , leģendārais strēlnieks, latvju tautas dvēsele, kauls no kaula, Ēvis-Ēvalds Valters, astoņus mēnešus pēc Gunāra Aastras aiziešanas mūžibā ( plānota `cekas ` slepkavība-noindēšana) 1988 gada Lāčplēša dienā.

Tautai kas neatceras savus varoņus, nav nākotnes.