Savādā pilsēta

Drusku pirms pusnakts. Sejā iesitas vēss vējš, bet vēlais vakars ir silts. Apkart kluss un maz garāmgājēju. Var teikt gandrīz nemaz. Eju pa kluso, patumšo, naksnīgo ielu. Tuvojos darbojoša traktora skaņai. Pagriežos uz nākamo ielu un ieraugu strādājošus cilvēkus krustojumā. Pasmaidu. Tas liekas tik dīvaini, neparasti. Lielākā daļa cilvēku guļ pat nenojaušot, ka kaut kur kāds strādīgi rosās. Tieku pāri krustojumam un attālinos no traktora rūkoņas. Esmu uz Brīvības ielas. Nemanu nevienu cilvēku, tāluma dažas mašīnas, bet es stāvu pie sarkanās gaismas. Pēkšņi mani pārņem brīvības sajūta, nekur nav jāsteidzas varu baudīt mirkli un brīnišķīgo nakti. Ejot tālāk uz transportu liekas, ka sajūtu dažas smalkas lietus pilis. Tās ir tik smalkas un retas, ka vairāk liekas kā glāsti. Sagaidu savu transportu, tajā daži cilvēki. Kāpjot ārā pamanu aizmugurē divus jauniešus skūpstoties, zem kapucēm paslēpušos. Ejot uz mājām sajūtu jau biežākas lietus pilis. Pārnākot mājas pēc mirkļa jau ārā līst. Tālumā redzu zibens atblāzmu, žēl ka tas nenāk tuvāk. Rīt modīsies pilsēta. To pārņems cilvēku čalas un soļu skaņas, auto rūkoņa un dažu suņu rejas. Cik savāda šī pilsēta.

youtube.com/watch?v=n9ZmVahk4EY