Laimigais

Vakar vakarā satiku kaimiņu, kurš man matus piedāvāja ieveidot. Viņš jau bija kunga dūšā. Uzaicināja parunāt. Sāka sarunu, ka nav nekāds pērtiķis un ieturēja pauzi. Pateicu, ka mērkaķis arī nav. Iestājas atkal pauze. "Nu, ko tu Homo sapien gribēji teikt?" pajautāju. Viņš palūdza vai varam nestrīdēties. Atteicu, ka mēs jau nestrīdamies. Tad viņš saņēmās. No sākuma bija kompliments un, tad mājiens, ka vēlas ar mani attiecības. Man jau tie kuri lieto grādīgos galīgi simpātijas neizraisa. Labi, ka viņš beigās pajautāja:" Vai man kāds jau ir?" " Ir man kāds, " atbildēju. "Laimīgais viņš, " noteica kaimiņš. Pajautāja vai man neko nevajag izpalīdzēt. Atteicu, ka nevajag. Vispār jau vajag gan ar to stavvadu tikt galā. Pirms tam gribēju viņam palūgt visu sataisīt. Tagad vien pašai būs jātaisa. Slēdzot vaļā dzīvokli, iečiepstējās mans spārnotais draugs (tā viņš parasti mani sagaida). Piegāju pie sava drauga un teicu: "Zini, tu esi laimīgais."