Man vienmēr ir bijušas duālas sajūtas par gaisīgām, bezpalīdzīgām sievietēm, kuras tin vīriešus ap pirkstu un uzvedas kā mazas princesītes, kaprīzas un mainīgas. Un reizēm grūti pateikt vai viņa ir ļoti naiva vai tieši pretēji, ārkārtīgi viltīga.
Tomēr, viņa sniedz vīrietim lidojumu, prieku, apbrīnu un neizbēgami arī drāmu.
No vienas puses, visu cieņu. Tas strādā. Un gaužām daudz feini vīrieši labprāt izvēlas savā dzīvē šādu emociju virpuli, kur par garlaicību var pat nesapņot.
No vienas puses apbrīnoju. No otras puses, reizēm gribas uzšaut ar slapju lupatu, lai uzvedas kā normāls cilvēks. Un reizēm vienkārši ir interesanti noskatīties teātri.
Nenoliegšu. Reizēm man ir gribējies, lai manī būtu vairāk šādas sievišķības šķautnes. Bet tad es padomāju vēl nedaudz un saprotu, ka nē. Paldies.
Man patīk vienkārša cilvēcība un patiesa sirsnība bez šaubu ēnas. Lai otrs cilvēks blakus ir draugs un sabiedrotais. Man nepatīk, ja ar mani manipulē un līdz ar to arī pašai šķiet necienīgi tā izturēties pret otru. Man nepatīk bezjēdzīgi konflikti un emociju brāzmas.
Bet. Ir skaisti, ja blakus ir cilvēks, kura sabiedrībā var justies viegli, nedaudz vieglprātīgi un nebēdnīgi. Tā, lai ir vienkārši un ērti.
Tad, kad man vajadzēs, lai pienaglo gleznu, es vienkārši palūgšu un pateikšu paldies. Es neluncināšos riņķī un nemēģināšu apbalvot kā suni par labi izpildītu komandu.
Tā vienkārši un nesarežģījot.