Es ticu !

ES TICU !

Es ticu cilvēkam savam,
Viņš noteikti kaut kur ir,
Nezinu tikai , cik gadu ,
Cik jūru , cik jūdžu mūs šķir.
Reizēm šķiet - viņa balsi
Aiz kalna var sadzirdēt jau ,
Tuvāk pieejot redzu -
Cilvēka mana tur nav .
Reizēm sirds piemāna sevi
Un pati tad smeldz un sāp,
Un vēl skaudrāk kā senāk
Pēc sava cilvēka slāpst .
Un vēl ciešāk kā senāk
Savam cilvēkam tic, -
Kuram maldīgi līdzīgs
Bija tad licies kāds cits.
Svešās rokās viņu
Neiešu meklēt es, -
Lai tad neplūktas nozied
Sarkanās magones .
Vēji mēdz sacīt , ka esot
Daudzos viņš izkaisīts ,
Ka no daudziem pa lāsei
Vajagot paņemt sev līdz .
Bet es gaidu un zinu-
Pat ja jāslīkst man būs,
Atnāks pēdējais vilnis,
Kopā lai samestu mūs.