SauleGaismas stars spīdēja caur Eža plakstiņiem un lika pamosties. Izstaipījies, gurdeni žāvādamies, juta rudens lapu čabēšanu. Arī pavasara smaržu juta mazais deguntelis. Bet , kur ir draugs Zaķis?- domāja Ezīts, jo tas viņu sildīja un iemidzināja ziemas miegā! Un viņiem bija diži plāni! Atrast Sauli, atrast Lielo Sauli! Noskurinājies un , izpurinājis rudens lapu no auss, Ezīts, purpinādams un murmuļodams , devās ceļā - meklēt savu draugu Zaķi, lai piepildītu izsapņoto sapni. Pļavā satika Skudras, Bizbizmāres, arī Lauku Peli, kura rikšoja dienas gaitās, meklējot šo un to un viņas sapnis bija atrast siera gabaliņu. Iegrimis savās domās, Ezīts nepamanīja, ka blakus piebiedrojies Zaļais Sienāzis.Tas lēkāja, čīgāja un visādi mēģināja pievērst viņa uzmanību, stāstīdams, cik jauka dzīve un cik zaļa zāle! Te Sienāzis blaku, te jau aizlecis citviet.Tā viņi mēroja ceļu, nesaprastdami, vai ir iets kopā, vai ir gājuši vieni. Pļavai cauri ticis, Ezīts jau atkal iebrida mežā. Sīki žgariņi, meža taka starp sūnām, solītis pa solītim un mežs bija arī pievarēts. Smilgu klajumā, kur saules gaismā, tās šūpojās kā pūkains palags, Ezīts sveicināja jautrās Spāres un brīnījās, kā viņām tas izdodas, kā viņas tā spēj, ar saviem trauslajiem spārniņiem, bez piekusuma, lidināties un reizē ar viņu runāties.Ezīts, ar satrauktu sirdi, viņām izklāstīja par pazudušo draugu un lūdza mīļi līdzēt.Spāres , nu dien, neko nevarēja apsolīt un aizspurdza tālumā. Ezīts piekusis, ieriktējies zāles pudurī un , domādams par Zaķi un Sauli, kura gaismu dod, bet vēl nav redzēta, piemiga, piemiga saldā medus miedziņā. ------ Hei, hei! Ezīt, celies - te es - Zaķis! Mosties! Jā gan, tās bija spāres , kuras nesa vēstis caur mežiem un pļavām, līdzko Zaķīti sasniedza ziņa, ka draugs Ezis viņu meklē! Ja redzat sēžam kalna galā divus kamoliņus, un vienam no viņiem ir garas austiņas, tad ziniet, viņi ir atraduši Lielo Sauli |
