Iegāju veikalā.

Manam putnam ļoti patīk skrubināt graudu kociņus. Protams, kā jebkuram mājas mīlulim, ne jau visu ražotāju ir pa prātam. Vēl pie tam viņam vajag, tieši tos, kuri parasti veikalos ne vienmēr ir. Visus mājas krājumus nograuzis. Vairākas dienas iztiekam bez tiem. Labi, ka viņš tāds prātīgs. Varu ieskaidrot, ka pašlaik nav veikalā. Reizēm jau ar sliktu skatienu uz manīm paskatījās un kaut ko apvainojoši nočiepstēja. Šovakar speciāli gāju uz vienu no veikaliem, kur varētu būt. Skatos, ir kociņi! Sāku ņemties gar kastītēm, meklēju īstās. Man jau vajag vairumā. Viena cita kastīte nokrīt uz grīdas. Liekot atpakaļ, vēl dažas citas nokrīt. Bļāviens, kas ar mani notiek? Aktīvi visu lieku atpakaļ. Pie manīm pieiet pārdevēja un jautā: "Pati, Jūs, tiksiet galā?" O, kas par jautājumu no pārdevējas. "Jā, " atbildu. Ar to jau vēl nebeidzās. Ejot garām saliktajām kaķu guļvietām, līkumu kārtīgi neizņēmu. Vienu guļvietu aizķēru, tā nokrita. Pacēlu, paskatījos, labi ka grīda tīra. Noliku vietā. Nodomāju, labi, ka neesmu trauku veikalā. Pie kases jau taisījos maksāt, atcerējos, zivīm arī vajag pārtiku. Nezinu, kas bija laimīgāka pārdevēja vai es, kad izgāju no veikala. Vismaz mājās varēju doties ar mierīgu prātu, nebaidoties no neapmierinātā skatiena. Sagaidīja draugs ar smaidīgu izteiksmi. Jau atkal viņš ar savām maņām no tāluma sajuta, ka ir kaut kas priekš viņa. Visu vakaru cītīgi skrubināja kociņu, beidzot ticis pie sava kāruma.