Makšķernieka stāsts. Ne tikai …

Parādījušies te DG dažādi ieraksti – var vai nevar atrast oHo sakarīgu vīrieti/sievieti? Protams, var! Vai visi grib atrast, vai ļoti, ļoti meklē? Daži noteikti negrib atrast, viņiem ir pat bail atrast. Meklēt jā! Atrast ir bail, jo, ko ar atrasto darīt pēc tam?

No savas makšķernieka pieredzes varu apgalvot, ka ir tādi makšķernieki, kas nevēlas noķert zivi. Makšķerēt prieks, bet zivis ķert – kāpēc? Viņus vairāk saista pats makšķerēšanas process – skatīties uz pludiņu, kā zivs tur rausta, našķojas ap ēsmu, bet ne zivi noķert. Noķerta zivs ir tikai liekas problēmas (tīrīt, gatavot, ēst), nav vajadzības pēc viņas.

Bet gadās kāda stulba rauda vai rudulis, ne visai gribēta zivs, kas norij ēsmu un ir jāvelk krastā, uzmanīgi jānoņem no āķa, un saudzīgi jāatlaiž. Šausmas, labāk nebūtu uzķērusies, labāk būtu norāvusies.

Nežēlīgi?

Jā! Nežēlīgi! Tā zivs taču pati gribēja būt noķerta, būt noderīga, taču viņu kā nekam nederīgu atmeta atpakaļ. Kā viņa jūtas, nevajadzīga, izbrāķēta – mazvērtības komplekss uz visu mūžu.

Un, nedod Dievs, ja kāda zivs pieķeras, kas āķi par dziļu ierijusi, un saudzīgi atbrīvot nav iespējams, par atpakaļ mešanu vispār nevar būt pat runa. Tad tā tādam makšķerniekam ir traģēdija.

Uzmanīgi ar makšķerēšanu! Nekad nevar zināt, kas pieķersies.