FILMAS BILDES SPĒLES APSVEIKUMI ČATS REKLĀMA oHo.lv VIP
Reģistrētiem lietotājiem



Reģistrēties Aizmirsu paroli!
riebekle dienasgrāmata
 Svētdiena 13-01-2019 11:23 14  64

Paldies, Fejas tant!

Nu tā kā te viena savai Fejai atvainojās, tad es tā kā drusku sakautrējos, jo es savai esmu milzu paldies parādā.

Mana tante Feja izlēma, ka man jāpiedzimst pavasarī, martā, īpašā dienā. Nu viss jau skaisti – saulīte spīd, kukaiņi mostas, kaķi pārojas, nu, vārdu sakot, viss pa smuko. Un tos kukaiņus es vēlāk, sīka būdama novērtēju – ķēru ūdensvaboles vietējā piemājas grāvī. Tiesa, to pārstāju darīt, kad konstatēju, ka tās vaboles nākamajā rītā peld trīslitru burkas virspusē un nekādi nav piedabūjamas ienirt. Pievērsos ķirzakām. Paldies tantei Fejai par to, ka viņa rūpējās ne tikai par mani, bet arī par tām nabaga ņiprajām radībām, apdāvinot tās ar atmetamām astītēm. Šito pārbīli man un šito laimi ķirzakai! Vardēm veicās mazāk, tām nācās pārdzīvot manus mīlestības uzplūdus. Visas izdzīvoja, izturīgas tomēr! Tajā pat laikā mamma ar tēti skumīgi noraudzījās svaigi nopirktajos leļļu ratiņos, kuri neizturēja konkurenci ar dzīvajām radībām piemājas grāvī. Paldies tantei Fejai, ka viņa atsūtīja maniem vecākiem brālīti, tomēr kāds normāls bērns ģimenē. Man gan nebija skaidrs, ko ar to brālīti darīt, jo viņš bija absolūti garlaicīgs, tāpēc pievērsos pelei, kuru tētim netīšā kārtā bija paveicies aiz astes noķert žurku slazdā. Ielikām peli stiklotā būrītī, baroju, loloju pāris dienas, līdz man apsāpējās vēders un izgrieza aklo zarnu. Kamēr atrados slimnīcā, mammai mana pele bija līdz brošai, tāpēc tētis teica, ka palaidīšot viņu vaļā, nu, peli ne mammu. Bet es zināju, ka mamma necieš peles un ka manējai, pelei ne mammai, draud nāves briesmas, tāpēc prasīju tētim pierādījumus, ka pele izdzīvoja – tētis dabūja taisīt fotoreportāžu ar peles palaišanu brīvībā. Man tā bilde ir joprojām – pele sniegā blakus būrītim. Pēc peles nāca suņi un truši, sākumā svešie, pēc tam jau savējie. Feja bija nogurusi, bet turējās. Paldies viņai! Vēlāk sāku iet skolā, man tika iedalīti paši labākie skolotāji, paši lieliskākie klasesbiedri. Paldies Fejai par palīdzību skolotājam, kurš pēc manas skeptiskās replikas, visu atlikušo stundu, par šausmām man un klasesbiedriem, uz tāfeles visām trim daļām secīgi pierādīja kaut kādas tur formulas patiesumu. Pēc tam vairs neuzdevu stulbus jautājumus, vismaz šim skolotājam ne. Tad nāca Atmodas laiks un Feja mani atkal iepriecināja – lai būtu mazāk kreņķu un izdevumu, mana dzimšanas diena tika izsludināta par valsts mēroga sēru dienu. Turpmāk – nekādu lieku tēriņu, tikai karogs ar melnu lentīti. Tik mīļi! Tāda sajūta, ka visi svin kopā ar mani, sērojot par maniem aizejošajiem skaistākajiem gadiem. Bet ar to Fejas dāvanas nebeidzās. Viņa man pamanījās uzdāvināt vīru. Nu, ne gluži uzdāvināt, jo uz manu secīgo jautājumu “Kāpēc tu domā, ka es būšu tava sieva? “, viņš atbildēja “A kur tu d__ā liksies?”. Tagad Uzvaras dienu atzīmējam katru gadu. Vārdu sakot – paldies tev, Fejas tant! Tu joprojām esi man mīļa. Par citām dāvanām citreiz, bet tiešām – joprojām mīlzīgs tev paldies!

Tut to gģe to kak to tak:))) Retrospekcija
citi ieraksti riebekle d-grāmatā (~46)
Komentāri
Skarlete: Jūtu līdzi!:))
#1
2019-01-13 12:02
riebekle: Jā, man arī tās Fejas teizēm žēl. :)))
#2
2019-01-13 12:16
nazis: Jāņu naktī taisītie bērni ir paši pareizākie, viņiem ne tikai Feja, arī Laima pie šūpuļa stāvējusi un visu dzīvi pavada.
#3
2019-01-13 16:44
sauljuks: Es te no sirds, a Tu ņem visu pagriez kājām gaisā! ;) :)
#4
2019-01-13 17:55
riebekle: Es arī visu no sirC! :D
#5
2019-01-13 17:59
RRAGANA: 😂😂😂
Dāsni Tev tā Feja sadevusi!
#6
2019-01-13 20:36
v5b: murgs
#7
2019-01-13 20:42
Pārējos 7 komentārus var lasīt tikai oHo.lv reģistrētie lietotāji.
Tavs komentārs

Komentārus var pievienot tikai reģistrēti lietotāji.


Iepazīšanās portāls oHo.lv
oHo.lv administrācija neatbild par iepazīšanās sludinājumu un pārējās portālā paustās informācijas saturu.
Apmeklējot oHo.lv Jūs apliecināt, ka esat iepazinušies ar oHo.lv lietošanas noteikumiem un apņematies tos ievērot.
© 2000.