FILMAS BILDES SPĒLES APSVEIKUMI ČATS REKLĀMA oHo.lv VIP
Reģistrētiem lietotājiem



Reģistrēties Aizmirsu paroli!
sauljuks dienasgrāmata
 Piektdiena 11-01-2019 16:52 17  66

kad kūrortā viss ir slikti

Neliela atkāpe ievadam. Nekad nebiju mēģinājusi rakstīt pēc pasūtījuma. Bet nejauši sanāca, ka pirmais - nosacīti, protams - izaicinājums bija uzrakstīt par vienkāršu vakaru. Tas tapa. Dīvainā kārtā izpelnījās ievērību un kļuva par vakaru, kādu sev gribētu vai ik katrs. Tad tam sekoja turpinājums par vakaru, kuru sev neviens negribētu. Savukārt jau reaģējot uz kādu izteiktu komentāru, pieņēmu vēl divus izaicinājumus. Viens bija uzrakstīt par bomzi, kurš miskastē jūtas kā kūrortā - lūk, te man pietrūka spēju. Īsti labi nesanāca. Nav viegli rakstīt par ļoti svešu sfēru. Un šis ir izaicinājuma otrā daļa - ierēdnis, kuram kūrortā viss ir slikti. Nezinu, vai sanāca... Bet te nu būs tēlojums, cik nu mūzis man spēja palīdzēt! (Piedodiet par grafomāniju! )

Darbs risinājās kā jau tas normāli pierasts. Bija lietas, ka notika raiti un, reiz noliktas uz ceļa, tālāk ritēja bez īpašas aizķeršanās. Bija situācijas, kad bija nopietnāk jāpiestrādā, lai nonāktu pie vēlamā rezultāta. Tā bija ikdienas rutīna. Pārvalde, kur viņš bija vadības sastāvā, netika bieži pieminēta populārākajos preses izdevumos. Viņš zināja, ka alga nav no TOP virsotnēm, bet darbs sagādāja gandarījumu. Viņš juta, ka ir īstajā vietā. Viņš zināja kā strādā sistēma un kā ir jāeļļo riteņi šim mehānismam, lai viss notiktu vislabākajā veidā. Viņš bija savā vietā un viņš to zināja. Jutās novērtēts un nākotnē bija reālas izaugsmes iespējas. Nokļūšana šeit bija prasījusi nervus, laiku, nopietnu darbu, bet viņam bija izdevies.

Tas viss bija vakar. Šodien viņš beidzot bija tici pie sen kārotā un plānotā atvaļinājuma. Ģimene spiegdama un priecādamās nēsājās ap viņu, visi bija laimīgi un apmierināti. Notika čemodānu kārtošana. Bērnu priecīgās balsis, ķircināšanās pieskandināja gaisu. Līdz brīdim, kad ieradīsies taksis, lai vestu viņus uz lidostu, bija palikušas dažas stundas laika. Viss noritēja pēc plāna.

Viņš bija visu sakārtojis jau vakar. Glīti un rūpīgi salicis nepieciešamās lietas, viņš cītīgi izvairījās no ņudzošā bara, kas skraidīja pa māju. Trīs bērni vecumā no 9 līdz 14 gadiem, atšķirīgi vecumā, dzimumā un raksturā, būtu pārbaudījums jebkurai cilvēciskai būtnei. Bet, tā kā priekšā gaidīja brīnišķīgas brīvdienas zem palmām pie siltas jūras, bērni pārsteidzošā kārtā lika mierā ģimenes galvu, kas viņu pilnībā apmierināja. Sieva vadīja spiedzošo, zem deguna rūcošo, priekā lēkājošo karavānu ar pārsteidzošu iekšēju mieru un nesatricināmību, kas bija viņā bijusi jau, kad viņi tikai iepazinās, bet laikam ritot, ieguvusi jaunu, pieredzes un brieduma bagātinātāku izpausmi.

Viss bija labi izplānots. Taksis atbrauca laikā. Lidostā viņi ieradās bez kavēšanās. Lidojums norisa atbilstoši plānotajam grafikam. Transfērs uz plānoto atpūtas vietu norisa bez aizķeršanās. Jau pa ceļam bija daudz pozitīvu iespaidu. Kas gan viņu īpaši neskāra. Savāds nogurums notušēja visu.

Viņš bija saguris. Jau lidmašīnā viņš sevi pieķēra, ka ir īgnuma pilns, bet norakstīja to uz pēdējo nedēļu spriedzes pilno darba grafiku. Tad kaut kādā brīdī saprata, ka jau mājās tik tikko nebija uzsprādzis, kad jaunākā kārtējo reizi aizlēkāja garām, biželēm uz muguras lēkājot dzīvespriecīgā ritmā. Viņā brieda kaut kas nesaprotams. Lidojuma laikā šķetinot domu, viņš nolēma, ka atvaļinājums ir nācis laikā. Atpūtīsies un būs labi. Nesen darba vieta bija noorganizējusi informatīvo lekciju par izdegšanas sindromu un viņš savas emocijas norakstīja uz to. Ceļojumā pavadītais laiks nebija nācis par labu viņa negatīvajai omai. Viņš pat nepiefiksēja, kā viss noorganizējās, kad jau bija savā bungalo, kur aktīvi strādāja gaisa kondicionieris, nodrošinot komforta temperatūru, atstāts viens pats. Kurā brīdī ģimene bija līksmi aizjoņojusi nezināmā virzienā, viņš nesaprata.

Pie griestiem klusi dūkdams, griezās ventilators un viņš aptvēra, ka šī skaņa viņu tracina. Pēkšņi nez no kurienes viss bija slikti. Viņš apskatījās apkārt un viņu pārņēma īgnas dusmas uz apkārt valdošo nesakārtotību. Domās nosodot sievu un bērnus, viņš iegāja savā istabā, iekrita milzīgajā, brīnišķi ērtajā gultā un arī tas viņu neiepriecināja. Gulta bija reizē par lielu un par mazu. Galu galā, šajā istaba varēja arī lielāku ielikt! Un priekš kam viņam tik liela gulta? Tur jau viens otru var pazaudēt. Ja vispār būs, ko meklēt. Viņš gribēja lai sieva būtu te un reizē bija laimīgs, ka viņas nav. Un kā tā sanāca, ka viņi visi aizgāja un atstāja viņu te vienu?! Tropu gaisma dūmakaini maigi sijājās caur bambusa žalūzijām, pielejot telpu ar maigi zīdainu mirdzumu. Viņš atrāva vaļā žalūzijas, saņēma pilnas acis ar sauli un tūlīt tās aizvēra ciet tā, lai cauri nespīdētu nekas. Krēslainā istaba ieguva romantiski zeltainu notoni. Viņš novaikstījās un iegāja dušā. Pēc tam iekrita pēļiem pa vidu un pat nepamanīja kā pazuda no realitātes sapņu valstībā.

Pamodināja viņu, lai arī pieklusināts, tomēr ļoti pat dzirdams skaņu juceklis no lielās koptelpas. Viņš izdzirdēja kā sieva kušina bērnus, norādot viņiem, ka tētis guļ. Pamodināja! Doma burtiski izlīda caur sakostiem zobiem. Tad nopūties, viņš izgāja pie ģimenes. Viņu apbēra sajūsmas saucieni un priekpilni stāsti viens cauri otram no abiem jaunākajiem. Lielā meita, klusi pazuda savā istabā, viņš to juta ar muguras smadzenēm, bet klusībā priecājās, ka tā un nākamajā sekundē to jau aizmirsa.

Viņš juta, ka seja smaida. Rokas glāsta. Ceļi šūpo. Ilgi nevajadzēja - bērni aizspurdza. Atviegloti nopūties un sapratis, ka ārā iestājusies krēslas stunda, viņš klusi izslīdēja ārā pludmalē. Smiltis bira sandalēs. Tas kaitināja. Novilcis apavus, viņš neapmierināts novaikstījās. Mazie akmentiņi durstīja basās, nepieradušās pēdas. Viņš pēkšņi sailgojās pēc klusajiem gaiteņiem un papīra kaudzēm uz galda. Tur bija uzvaras un panākumi. Tur bija prognozējami spēles noteikumi. Bet te - smiltis, akmentiņi un pa kādam pēkšņam lielākam akmenim, uz kura paklupt. Viss bija kā radīts, lai liktu justies neprasmīgam, neiederīgam, svešam. Ja viņam to kāds pateiktu, viņš kategoriski noliegtu tādu muļķīgu situācijas raksturojumu. Šis viss taču uz divām nedēļām bija viņa! Viņš te bija kungs un ķēniņš! Pirmais saulriets noritēja viņa redzes lokā, nepamanīts, nenovērtēts, neizbaudīts. Tas nekas, mājās, guļamistaba pie sienas karājās glezna ar līdzīgu ainu un viņš lepojās ar to, ka ir minētā mākslas darba īpašnieks.

Viņš pārnāca vēlu. Bija apmaldījies staigājot, ne uzreiz atrada savu bungalo. Labi, ka bērni bija atstājuši pāris zīmīgas lietas uz lieveņa, lai arī tās ieraugot, viņš nobubināja kaut ko par nevīžību un viņa dāvanu nenovērtēšanu. Iekšā bija klusums un tāda pati tumsa kā ārpusē. Gaismu neieslēdzis, viņš klusi iezagās lielajā guļamtelpā, nevērīgi noģērbās un pa tumsu neveikli taustoties mēģināja palīst zem segas. Un tad viņš aptvēra, ka ir viens. Sievas nebija. Aizvainojums izlija sirdī kā kādreiz bērnībā silts piens puncī, piepildot visu, tikai ne ar piena siltumu, bet aizvainojuma rūgtumu.

"Tu jau esi atpakaļ, mīļais?`, viņš izdzirdēja sievas kluso balsi. "Noliku gulēt mazos." Viņa papildināja. Norūcis pretī kaut ko ne pārāk saprotamu, viņš pagriezās uz sāna un ieritinājās segā, palicis plaukstu zem spilvena kā mazs bērns, aizvēra acis. Sievas augums, ietērpts vieglajā zīda naktskreklā, klusi ieslīdēja blakus. Viņa brīdi pagulēja mierīgi uz muguras, ieklausoties viņa elpā, kuru viņš centīgi mēģināja padarīt dziļu un lēnu, tad klusi nopūtās, pagriezās uz pretējiem sāniem un palikusi roku tieši tāpat zem spilvena kā viņš, aizvēra acis, nespēdama aizmigt tieši tāpat kā viņš.

Jau vairākas dienas bija pagājušas šajā paradīzei atņemtajā vietā. Laiks bija brīnišķīgs. Viegls vējš atvēsināja sakarsušos augumus. Ūdens silts kā piens neatstāja vienaldzīgu nevienu. Tas veldzēja un vilināja. Tur varēja peldēt, nirt, šūpoties kādā no piepūšamajiem krēsliem. Varēja tikt pie laivas un paairēties dziļāk, kur bija ūdenszāļu un krāsainu zivju valstība, daļa no tā visa bija redzama turpat no laivas, bet varēja arī saņemt aprīkojumu un doties izpētīt dziļākus ūdeņus un tā iemītniekus. Viņa ģimene to visu arī aktīvi darīja.

Gluži kā kalnu strauta ūdeņi, kas līksmi palekdamies apskrien apkārt visiem šķēršļiem, bērni un sieva aptecēja viņu kā šķērsli, kā tādu klints bluķi gultnes vidū un plūda tālāk redzami netraucēti. Viņam nebija ne mazākās vēlēšanās iejukt viņu roku un kāju mudžeklī, bet sirdī plauka īgnums un citu nesaprotamu izjūtu gūzma, kad viņi kaut kur jautri, savstarpēji čalodami devās, neaicinot viņu līdzi. Kādreiz kāds vismaz uzmeta skatu, uz kuru viņš varēja atbildēt, papurinot galvu, vai atmetot ar roku, bet ļoti drīz, viņi pat to pārstāja darīt. Viņš saprata, ka jūtas nenovērtēts. Nezināmu iemeslu dēļ, viņš nedzirdēja neskaitāmos - paldies! Te ir tik lieliski, tēt! , Cik brīnišķīga vieta, mīļais! Un citus, kas nepārprotami liecināja, ka viņa ģimene ir pateicīga par šo iespēju.

No īgnuma čaulas viņu neizsita arī sievas sarīkotās vakariņas attālāk pludmalē, nost no svešām acīm, tādā kā nelielā klinšu ielokā ar nelielu privātu pludmalīti. Izdomāts bija lieliski un viņam pat gribējās to novērtēt, bet vīns bija nepietiekami atdzesēts, vakariņu maltīte viņam īsti negāja pie sirds, lai gan pasniegtais ietilpa viņa iecienītāko ēdienu sarakstā. Arī vakara noslēgums ar peldi patīkami vēsajā ūdenī un atpūta speciāli iekārtotajā guļvietā zem klajas debess ar pārsteidzošo zvaigžņu daudzumu debesīs, bija kaitinošs. Viņam gribējās apdzēst zvaigzni pēc zvaigznes. Sievas augums un tuvums, ko viņš tik ļoti bija alcis un tik ilgi bija sev liedzis, pats nezinādams kāpēc, šobrīd vairāk atgādināja maksu par brīvdienām nekā brīvas gribas un mīlestības pilnu aktu. Viņa prāts viņam atgādināja, ka sievai nav par ko teikt paldies tādā truli materiālā izpausmē, viņu finansiāla labklājība nebija tikai viņa nopelns. Sievas projekti un neatkarīgā darbības sfēra spēja sniegt jūtamu pienesumu ģimenes budžetam.

Ar īgnu smaidu viņš kārtējo reizi izsniedza nelielu naudas summu bērniem saldējumam, vai kam nu viņiem to vajadzēja. Vispār jau pabrīnījās, ka viņi ik reti un maz ko prasa, bet vienalga negribējās dot. Katru reizi, atverot maku, viņš juta, ka viņu aplaupa. Balstiņa, kas reiz teica, ka tie taču ir Tavi bērni un Tev viņiem nekā nav žēl, bija aizsmakusi un vairs nespēja izsisties cauri bruņām, kuras bija izveidojušās nesaprotami kad.

Bērni, šķiet, to bija sapratuši un pie tēva nāca ļoti reti. Viņiem bija mamma ar kuru kopā iet, peldēt, pētīt un piedzīvot. Viņi sajuta, ka pat tad, kad tētis ar viņiem runā un klausās, pat tad, kad viņš kādu šūpo uz ceļa vai noglāsta, viņš patiesībā tur nemaz nav. Bet mamma bija un viņi instinktīvi kā puķes uz saules gaismu, tiecās pie mammas, kura bija šeit, ar viņiem.

Vakars, kad viņš pilnīgi nejauši, bija noburkšķējis, ka šajā visā pasākumā izšķiesto naudu varēja izmantot tam un tam, un vēl arī tam, izvērtās nelāgs. Pat viņš sajuta, ka laikam pateicis ne to. Sieva ieskatījās viņam acīs un teica, ka viņš varot droši braukt mājās, viņa atdošot viņam iztērēto naudu līdz pēdējam centam. Viņš metot sievai sejā argumentus, bija pilnīgi pamanījies aizmirst, ka tā bija viņa paša ideja, braukt tieši uz šo vietu. Ka viņu bija sakārdinājuši kolēģa stāsti. Ka viņš bija gribējis palielīties par lieliskajām brīvdienām. Strīds, protams, bija muļķīgs. Viņš taču bija šeit un viņš lieliski pavada laiku. Viņš par visu ir samaksājis, kas gan bija taisnība tikai tīri tehniski, bet ne pēc būtības. Nekur viņš nebrauks! Paliks un izbaudīs neciešamo servisu, pretīgi karsto laiku, negaršīgo ēdienu, nepareizās temperatūras vīnu, nemaz nerunājot, par nedzeramo alu. Kā var būt, ka viņiem te nav viņa iecienīto alus šķirņu? Un smiltis, smiltis, smiltis! Smiltis it visur!

Viņš neatcerējās kā beidzās saruna ar sievu, bet turpmāko atpūtas, nu ja tā šo murgu var nosaukt, laiku, ģimene viņu netraucēja. Viņa miegu vairs neiztraucēja spējas smieklu šaltis vai būkšķi, kas lika satrūkties tā it kā māja gāztos kopā. Tās retās reizes, ka viņi kopā ieturēja maltīti, visi klusi un glīti paēda, lai aši pazustu, tikko tētis piecēlās no galda un nepieciešamā, mātes pierunātā cieņas deva bija izpildīta. Neviens viņu neapšļakstīja, ejot peldēties. Neviens gan arī nesastādīja kompāniju, izbraucienos ar laivu, bet līdz ar to, viņš varēja doties turp, kur gribēja pats un tikai. Tas gan ne vienmēr bija tik interesanti, toties netraucēti un mierīgi. Un vienalga, viņš ar ilgošanos gaidīja atvaļinājuma beigas. Bija ievākti nepieciešamie foto kadri kolēģiem atrādīšanai. Bija iegūts sauļojums, kurš kādu laiku tieši liecinās par šeit pavadīto lielisko laiku.

Viss bija izdarīts kā plānots.

... pirms
citi ieraksti sauljuks d-grāmatā (~51)
Komentāri
Jurijs1962Augums163: Labs darbs, paldies, sauļuks par jaunu eseju ! Taču diemzēl nevar saprast no kurienes vinā rodas tas īgnums, it īpaši, kad viss viņā dzīvē notiek tik pasakaini glūdi, pilnīgi "pēc plāna" kā nenotiek NEKAD dzīvē. Tāda gluda dzīves norise pati pa sevi var dot apmierinātību. Stastā viņa negativisma iemesls nav nemaz atklāts diemžēl.
#1
2019-01-11 20:03
sauljuks: es neesmu psihoterapeits, lai visu atklātu! :)
Cilvēku, kurš ir pazaudējis gaismu - ar katru tas notiek citu iemeslu dēļ, ar katru tas notiek savādāk... Karjerā veiksmīgu, bet iekšēji nelaimīgu, pat varētu teikt - tukšu - cilvēku ir pilna pasaule. Diemžēl.
#2
2019-01-11 21:29
vanagss: Pie kam, tā patiešām bija. Nu gandrīz tā.
#3
2019-01-11 21:54
sauljuks: es, vai zinies, te vienkārši fantazēju... gribi teikt - kaut kur vai kaut kam trāpīju?
#5
2019-01-11 22:02
Jurijs1962Augums163: Tu sarakstīji par īgnu, neapmierinātu veiksminieku, un pirms tā par
labssirdīgu, dzīvespriecīgu neveiksminieku. Dzīvē tā var būt, bet ne visi tādi. :)
#4
2019-01-11 21:54
sauljuks: Es nepretendēju uz - visi tādi! Lai visus aprakstītu - mūža nepietiks! Un vai vajag? :)
#6
2019-01-11 22:03
Jurijs1962Augums163: Bezpajumtnieks protams nebija nekāds "dzīvespriecīgs", bet vismaz apmierināts ar lietu stavokli bija. :)
Tātad, Tu sarakstīji par īgnu, neapmierinātu veiksminieku, tagad sekos stasts par
labssirdīgu, dzīvespriecīgu neveiksminieku ? :)
#7
2019-01-11 22:05
Pārējos 10 komentārus var lasīt tikai oHo.lv reģistrētie lietotāji.
Tavs komentārs

Komentārus var pievienot tikai reģistrēti lietotāji.


Iepazīšanās portāls oHo.lv
oHo.lv administrācija neatbild par iepazīšanās sludinājumu un pārējās portālā paustās informācijas saturu.
Apmeklējot oHo.lv Jūs apliecināt, ka esat iepazinušies ar oHo.lv lietošanas noteikumiem un apņematies tos ievērot.
© 2000.