pēdas sniegā

Pēdas sniegā.

Katru rītu uz darbu braucot pa ceļam piebraucu pie karjeras paskatīties , kas jauns. Vai labi aizsalis, vai sniegs biezs… pavasarī un rudenī var vērot kā izmainijusies daba pa vienu dienu…

Vasarā makšķernieki sagaida sauleslēktu, nekad neesmu redzējis, ka kāds noķertu zivi, bet viņi tur sēž un sēž… laikam meditē…

Šorīt balts un pūkains sniegs visu pārklājis , uz ceļa manas mašīnas pēdas ir pirmās. Tikai gājis kāds dzīvnieks, laikam lapsa, taisnā strīpiņā vienādos attālumos, gan turp, gan atpakaļ.

Palikušas pēdas palēnām apsnieg…

Uzreiz padomāju par vakardienas bērēm. Aizgājusi māksliniece… uz atvadīšanos ieradies dažnedažādu mākslinieku pulciņš, tiešām tik dažādi, katrs ar saviem putniem…

Laikam jau cilvēkiem ir vienmērīgi sadalīti tie putni, nezinu kāpēc agrāk to neievēroju. Māra atstāja pēdas ar saviem darbiem ar savu orģinālo stilu. Nepakļaujoties apkārtējo ietekmei vai kritikai. Vai arī es varu būt tik stabils lai nevienam neglaimotu? Vai es varu mīlēt visus cilvēkus neskatoties uz viņu putniem? Pēdas vai pēdu nospiedumi, kas ir svarīgāks?

Kādas pēdas paliks aiz manis? Baltais sniegs visu aizlipinās, pārklās … un neviens vairs nezinās ka es tur kādreiz braucis ko darijis, un varbūt pat kādu koku apčurājis.

Ziema ir forša. Katru dienu pēc sniega parādās jaunas pēdas. Pavasarī un rudenī paliek pēdu nospiedumi dubļos. Zābaki aplipuši ar sniegu , nekas ka ienesīšu kabinetā, tas izkusīs un izžūs. Neviens neredzēs kur bijis.