Vēlā vakara burvība

Ejot pa naksnīgo ielu uz pieturu, pielipa man viena dziesma. Pat nespēju saprast, kādēļ. Gāju to pie sevīm dungojot. Pieturā, paskatoties sarakstu. Sapratu, ka padsmit minūtes būs transports jāpagaida. Diena bija tik piepildīta, ka beidzot varēšu neko nedarīt. Pēc nepilnas minūtes transporta sarakstu vēro jauns džeks. Nopriecājos, kad nebūs vienai jāstāv naksnīgajā pieturā. Vēroju, retās garām braucošās mašīnas, retos garāmgājējus un kā vairāki tramvaji aizbrauc uz depo. Tur jau brauc arī mans sabiedriskais transports. Pieturā jau esam, kādi pieci cilvēki. Dažs vēl uz to skrien. Protams, ka paspēja. Sēžot transportā, pamanu to solīdo kundzīti, kurai varētu būt jau ap septiņdesmit. Viņa vienmēr lasa grāmatu. Nezinu, bet man viņa liekas, kādā skolā pasniedzēja. Ar katru pieturu, transports kļūst tukšāks. Vienu pieturu ātrāk izkāp jauns vīrietis. Tikko no kaut kurienes atbraucis. Vēl uz čemodāna un somas, uzlīmes. Manā pieturā arī izkāp jauns džeks. Kādus vairākus metrus eju aiz viņa. Viņš nogriežas šķērsielā. Palieku viena uz savas patumšās, klusās ielas. Dzirdu kā sniegs gurst zem soļiem. Pie manis atkal atgriežas dziesma. Spiežot mājas kodu. Pēkšņi saprotu, ka man nevajag nekādu mazu mašīnīti (vairākus mēnešus apsvēru vai vajag). Man vajag vēlo vakaru burvību un to mieru, kas strāvo no vēlajiem sastaptiem cilvēkiem!

youtube.com/watch?v=-qOGuUWPexk