Cūku bēres :)

Draudzene Astrīda no studiju laikiem, ko nebiju satikusi gadus 10, pirms pāris nedēļām man piezvanīja un uzaicināja ciemos. Uz Višķiem. Pie viena varēšot pabūt cūku bērēs. Apvaicājos, cik tad cūkas aizgāja viņsaulē. Esot pāris - vepris un vepriene. Kaut kā norima uz brīdi mana vēlme apciemot studiju biedreni, bet neērti bija arī atsacīt, turklāt, tik sen nebijām tikušās.

Tā kā pirmoreiz dzirdēju par tādām cūku bērēm, nolēmu, ka jātērpjas ja nu ne gluži sēru drānās, tad vismaz uz to pusi. Uzvilku savu melno mežģīņu kleitu, līdz paņemdama arī vienkāršas drēbes nākamai dienai. Iesēdos savā autiņā un mēroju tālo ceļu uz Višķiem.

Ceļš nebija labs, tāpēc ierados ciemā jau pavēlā vakarā. Sniga slapjas sniega pārslas, kas melno tumsu tikai nedaudz izgaismoja. Tikai lauku mājai visi logi bija gaiši un iekšā bija dzirdams paskaļš troksnis un mūzika.

Studiju biedrene mani kārtīgi sabučāja un aicināja lielajā istabā. Pārsteigta ieraudzīju garu galdu visas istabas garumā, pārdesmit vietējos ļaužus pie galda un lielu jautrību. Kāds onkulis labākos gados, stāvēdams kājās, spēlēja akordeonu, dziedādams "Tōļi dzeivoj mona meiļā", daži bēru viesi piedziedāja. Cits onkuls, vārdā Ontūns, sārtiem vaigiem un jautrā prātā būdams, nosēdināja mani sev blakus, sacīdams: "Seidies, zelteņa! " un sāka kraut manā šķīvī kaudzēm cienasta, pamatā cūkgaļas. Uz galda saskaitīju kādas 8 buteļonkas, pārsvarā ar vietējo šmakovku. Ar dakšiņu mēģināju šķirot, kas man uzkrauts uz šķīvja, bet tā kā garais ceļš lika sevi manīt manā kuņģī, uzkodu pirmo, kas rosināja apetīti. Nebiju vēl norijusi kumosu, tā Ontūns smaidīdams jautāja: "Nu? Kai goršū vepra pauteņi, zelteņa?" Saprasdama, kas galu galā nonācis manā mutē, neviļus izspļāvu pauteņu kumosu tik slaidā trajektorijā, ka tas trāpīja pretī sēdošajam padzīvojušam onkuliņam pa vienu brilles stikliņu un tur arī pielipa. Onkuliņš būdams jautrā prātā, laida vaļā garo smējienu, atsegdams zobus, no kuriem augšējā rindā varēja saskaitīt 3 ar pusi, bet apakšējā 2 ar lielu un tukšu atstarpi. Notrausdams cūkas pauteņu atliekas no brilles stikliņa, viņš pielēca kājās un aicināja mani uz danci. Neērti bija atsacīt, ciemos esot. Tā nu lecām latgolīšu polku, un manā tukšajā vēderā zarnas kurkstēja līdzi meldiņu.

Kas tālāk bija, neatceros, tikai atceros, ka apsēžoties, Ontūns man ielēja šmakovku.

Cūku bēres izrādījās jautrs pasākums. Citreiz braukšu vēl.