Pagātne

Palagus ar visiem neburzu. Visus savus bijušos vīriešus, pēdējā desmitgadē varu nosaukt uz rokas pirkstiem. Kāju pirkstus nevajadzēs. Pietiktu ar vienas rokas pirkstiem. Ja ir kāds, tad uz ilgu laiku.

Vakar, vēlā vakara stundā nolēmu iziet cauri parkam. Ejot ieraudzīju viņu. Piegāja man klāt, sasveicinājās, apķēra, iedeva buču un cieši piekļāva sev klāt. Nočukstēja, kad bieži par mani domā, nespēj aizmirst. Apstulbu! Viņš no kura pēdējā sms pēc šķiršanās bija, ka saticis sapņu sievieti. Parunājām kā iet. Protams, man viss labi. Piedāvāja pasēdēt kafejnīcā. Atteicos. Piedāvāja aizvest mājās. Atteicos. Tad sarunā izrādījās, ka viņam tas brīdis, kad negribas mājās pārasties. Labāk paliek ilgāk darbā vai staigā pa ielām. Jau kādu pusgadu. Viņš grib šķirties, viņa neiet prom. Zināma man tāda situācija, kad negribas uz mājām iet. Pašai ir bijis. Tādēļ, ļāvu atvest sevi uz mājām. Atļāvu sev piezvanīt, ja vēlas parunāt.

Vakars man pagāja lielās pārdomās. Līdz vakardienai bija palikuši divi. Ar kuriem nebiju ne uz ielas saskrējusies vai paši pēc laika uzmeklējuši. Lai pateiktu, ka ilgojas un nespēj aizmrst. Tagad tikai viens. Neturu ļaunu prātu vai naidu ne uz vienu. Vai kāds no viņiem man pietrūkst? Ātrumā sev pateicu, ka nepietrūkst. Tomēr ielīdu sirds dziļākajā stūrī. Nopūtu putekļus no slepenās lādes. Attaisīju to vaļā. Grūti bija ar sevi strīdēties. Tomēr, nācās secināt, ka tomēr viens pietrūkst. Aiztaisīju lādi ciet, noliku atpakaļ sirds dziļākajā stūrī. Nav ko rakņāties pagātnē. Dzīvošu ar teicienu "Sieviete atrod labāka par iepriekšējo. Vīrietis ne vienmēr".

.youtube.com/watch?v=uJLtcD0opmY