Mīļākais gadalaiks

Vakar, izkāpu vairākas pieturas ātrāk, lai izjustu krītošās sniegpārsliņas. Tās krita tik līgani, lēni. Laternu gaismā mirdzēdamas kā mazas zvaigznītes. Iela bija patumša bez neviena cilvēka. Manas pēdas bija pirmās, tikko nosnigušajā ielā. Jutos kā nokļuvusi pasakā. Dažas trauslās pārsliņas noķēru. Papriecājos par smalkajiem vijumiem, un palaidu tālāk krist. No šķērsielas izskrēja suns, ķerdams mazās sniegpārslas. Tad pieskrēja asti luncinot pie manīm, un sāka apošņāt. Parādījās saimnieks, pasauca savu četrkājaino draugu. Drusku viņam aizrādot, ka nevajaga tā darīt. Suns vēlreiz paskatījās uz manīm, un asti luncinot skrēja tālāk ķerdams sniegpārsliņas. Viņa atstātās pēdiņas sniegā izskatījās kā zaķis būtu cilpojis. Visapkārt bija klusums, apsniguši koki, mājas jumti. Mani pārņēma burvīga sajūta. Mans mīļākais gadalaiks ir sācies!

www.youtube.com/watch?v=sgmMiJoBtyI