2 vīrieši

Kad es sapratu, ka neesmu viena?

Tad, kad uzvilku darba robu un aizgāju darīt “vīriešu darbus”. Pat kājstarpi pakasīju, robas stakle nedaudz griezās nevietā. Un pēc tam pirkstus pavicināju gar degunu un pasmaržoju.

Pabeigusi “vīriešu darbus”, noliku urbi, zāģi atpakaļ plauktā un sakārtoju skrūvju/naglu trauciņus.

“Gribu dzert! ”, nodomāju. Un atkorķēju alu. Nu ne gluži alu, bet ķiršu eilu. Sēdēju plati izgāzusi kājas. Biju piekususi. Atrauga skaļa. Otra, apmaldījusies, spieda krēslu. Palaidu brīvībā, lai nemocās.

Nodžinkstēja telefons. Joop cik! - vīrietis manī nobrēcās. Gregorijs drīz būs klāt! Norāvu darba robu, ielīdu dušā, uzāvu zeķes un kleitu. Uzzīmēju acis.

“Princesīte mana! ” Gregorijs murmināja pacēlies pirkstgalos un bužinot degunu man starp krūtīm. “Tev ir kolosālas augstpapēdenes! ” viņš bubināja, nedaudz vēlāk glāstīdams manu kāju ikrus. “Un nagu laka ir superīga” skūpstot pirkstu kauliņus, viņš teica.

Vīrietim manī nokalta penis. To novāca Gregorijs. Ar savējo. Līdz nākamajai reizei, kad uzvilkšu robu.