Piezīmes no Izsūtnes #2

Atradumi vēstuļu kompostā. Savtīgi un narciski.

" Tu saki, ka Tu gribi Vīrieti.. bet vai Tevī ir gana Sievietes, lai ar to pietiktu Tavam iecerētajam vīrietim? Vīrietības/sievietības tēli mūsu katra apziņā ir subjektīvi, kā loterijas biļetes.."

"Pēc Tavām reakcijām un sacītā, iezīmējās vērtības Tavā paštēlā, pie kurām esi pieķērusies, jo uzskati, ka tās ir Tava identitāte, kuru jāaizsargā arī tad, ja aizsargāšanās nemaz nav nepieciešama - es runāju par to Sienu, ko minēji. Aiz Sienas mēs katrs esam šķīsti, pareizi un svēti, taču, ka tik kāds to neapdraud.. Un tad ierodas kāds urķis, kuram tas nav izšķirīgi, un šīs pūles izrādās veltas, tās padara mūs smieklīgus."

"Man šķiet, ka kamēr mēs sevi identificējam ar kaut ko konkrētu, tikmēr esam spiesti rīkoties pēc noteikta parauga, nebrīvi. Nevaram būt citādi, kā vien spēlējot kādu lomu. Ir jāiemācās apstāties! Nav runa par sevis zaudēšanu, bet gan par to, ka ir jāapzinās maskas, kuras nēsājam. Tad tās var pēc vajadzības mainīt un noņemt, nebūt par šo masku vergu. Sieviete, meita, mīļākā, svētā, sieva - tie katrs ir rīcības modelis (social conditioning).. Jau teicu, ka sarunas "sieviete-vīrietis" līmenī es labprāt atliktu uz brīdi, kad spēlēt sociālās lomas būs aktuāli - šobrīd mēs esam divi cilvēki, divas dvēseles, kas taustās apziņas tumsā, meklējot interesantu ceļu vienam pie otra. Niecības un Kosmosi."

------------------------------

Mūsu patības dziļākie slāņi mums atklājas tad, kad esam palikuši vienatnē ar sevi.