14. Končas.

Zināju, ka Gregorijam, kā īstenam latvju pārstāvim, nepatīk ultra košās un spīdīgās krāsas. Tādēļ uzvilku pavisam vienkāršu gaišu, mīkstas viskozes blūzīti ar sasienamu šleipīti krūšu apriņķī. Un garām, nedaudz kuplinātām, piedurknēm. Kājās (vai mugurā tomēr? šis man ir mulsinošs jautājums..) uzvilku tumši pelēkus svārkus. Tādus parastus, sekretārtipa. Zīmuļveida vai, nezinu kā saucas. Tādus līdz celim. Rāvējslēdzējs kreisajā sānā. Neizteiksmīgi svārki, bet man tajos ļoti patika audumā ieaustā strīpiņa nedaudz gaišākā diegā kā auduma pamats. Strīpiņas ir aptuveni 1 cm attālumā cita no citas. Uzmetot aci to nevar pamanīt, bet apmēram 50 cm attālumā var redzēt. Un šis diegojums mani uzbudina.

Atcerējos vēl, ka Gregorijam ļoti patīk zeķubikses, tādēļ par spīti uzvilku garās zeķes ar mežģīnēm, lai garlaicīgo paskatu, padarītu kaut nedaudz krāsainu vismaz savā apziņā. Uzliku acenes (jā jā, vecums dara savu, neredzu vairs skaidri neko tālāk par metru), un uzrāvusi mugurā veco pelēko auduma praķīti, izgāju no mājas.

Par laimi, kaimiņu Ješka tieši brauca uz Balviem, kur dzīvoja Gregorijs. Līdz ar to, parādīju pigu sabiedriskajam transportam ar visu sūnaino trafiku..

Bijām sarunājuši tikties "ķepās". Tur esot garšiīgi, tā Gregorijs rakstīja viņdien. Ierados laicīgi. Pasūtīju ābolu sulu. Sēdēju un gaidīju.

10 minūtes.

20 minūtes.

Pusstunda.

Ābolu sulu biju jau izdzērusi. Pasūtīju pliku ūdeni, jo kaut kā dīvaini sāka čirkstēt zobi, kad tos izmisusi sāku griezt citu pret citu, pēc 45 minūtēm.

Meitene aiz letes žēli skatījās. Sēdēju taisnu muguru un smaidīju.

Pēc stundas un 15 minūtēm ieradās Gregorijs. Atplauku. Gregorijs aši pasūtīja pildītu karbonādi pa franciski ar ceptiem kartupeļiem un rosolu un soļanku un rupjmaizes kārtojumu un kafiju dubulto ar saldo krējumu. Es izvēlējos picu. Kā jau viņš bija vēlējies. Pieteicis apkalpotājmeitenei, ka uz picas jābūt 15 olīvām, plānām tomātu šķēlēm, Spilvas kečupam un diviem anšoviem, Gregorijs beidzot atstutēja savas īsās roķeles zem tuklā zoda un saāķējis abu roku pirkstus, paskatījās uz mani un iesmaidījās. Brūnās acis iedzirkstījās, spīdīgā plesina savilkās grumbās, aiz ko nojautu, ka arī zemāk šim kas sakustējies.

"Tu man patīc! "-viņš noburkšķēja.

Rātni pasmaidīju un sāku stāstīt par darbu. Par jauno grāmatu pievedumu, par veco norakstāmo grāmatu kaudzi, kas ir nobružātas, bet saturs būs mūžam dzīvs. Runāju pavisam klusi, kā jau darbā biju pieradusi. Redzēju kā Gregorija acis paliek aizvien tumšākas, kas nozīmēja, ka acu centri ir pārņēmuši visu redzokļa redzēšanas daļu. Sapratu.

Pabeigusi teikumu par grāmatu "Idioti", teicu, ka gribu čurāt, piecēlos un devos uz WC pusi. Atvēru durvis ar vienu roku, ar otru ieslēdzu slēdzi ārpusē. Iegāju un pagriezos, lai aizvērtu durvis. Pēkšņi kāds mani pastūma un aizvēra pats durvis, un aizslēdza. Gregorijs satvēra ar rokām manus cičus, saldkaislē noelsās, jo nebiju uzvilkusi pupumizas. Piespieda pie flīžu sienas. Tās bija aukstas. Pietupās un sastūma svārkus uz augšu. Tad pēkšņi saviebās, ieraudzījis, ka nav zeķubikšu, bet ir tikai zeķes. Kamēr viņš sprausloja, satvēru viņa galvu un skatoties tieši acīs pateicu, ka es tā nedaru, esmu kārtīga meitene un gribu ēst. Tad pārgriezu acis un atverot, saskaitīju, cik giestos ir lampiņas iestrādātas eiroremontu veicot. Trīs. Skopuļi. Varēja jau arī gaišāku visu padarīt, vismaz 5 iemontējot..

Atgriezāmies pie galdiņa, kurš bija nokrauts ar ēdieniem. Ķēros klāt savai picai piecpadsmit centimetru diametrā. Gregorijs naski izstrēba zupu, kamēr es noķeksēju vienu anšovu un to kožļāju, ik pa mirklim iemetot mutē pa olīvai.

Meitene aiz letes laimīgi smaidīja.

Kad Gregorijs nolika saldā ēdiena karotīti, biju jau paspējusi noēst visu, kas bija sakrāmēts uz picas. Tagad laizīju kečupu. Tas bija sasūcies mīklā, tādēļ dabūju nedaudz pakasīties arī ar zobiem. Picas maizi neapēdu, jo baltmaizi neēdu. Nevis tāpēc, ka negaršo, bet izejas dēļ. Rupjmaizi gan ēdu, bet bez rauga.

Izdzēru ūdeni, Gregorijs - kafiju un nolēmu viņu pavadīt uz mājām. Viņš neiebilda. Laikam cerēja, ka uzprasīšos līdzi. Nu, tad pie mājas, pajautāju arī, vai viņam nevajag uzkopt dzīvoklīti. Ārā bija jau krietni tumšs, tuvu pusnaktij. Tomēr viņš neiebilda, un teica, ka esot arī sagādājis saimniecības līdzekļus jau laicīgi, zinādams, ka ejam ēst picu.

Ieejot hruščovkas mazajā būcenītī, sajutu tik pazīstamo cepto kartupeļu smārdu, kura dēļ arī man patika Gregorijs. Dzīvoklītis nebija tīrīts gadu gadiem, viss aizaudzis un nolaists. Ķēros pie pucēšanas darbiem līdz viss spīdēja un laistījās.

Saulei austot koši jo košai, Gregorijs modās un, redzēdams sakārtotos plauktos, notrauktos putekļus un nomazgātos logus, izvilka no gultapakšas kuļķeni.

Es dabūju savas mīļākās končas "Rīts".