Vienkārši nedusmojos

Ja nenāk miegs vinš braukā pa naksnīgajām, klusajām ielām. Reizēm man pazvana un uzprasās uz tēju. Sēdējām četros no rīta, dzērām tēju. Pēkšņi viņš saka: "Es nesaprotu. Tu nekad nedusmojies par vēlajiem vai naksnīgajiem zvaniem. Tev droši var zvanīt. Pie tevīm var gūt tādu iekšēju mieru, harmoniju. Tu neizrādi, ka dusmojies vai vienkārši nedusmojies?" "Vienkārši uz tevīm nedusmojos, " atsaku. "Tas ir forši, ja kādam nakts laikā var pazvanīt, " viņš pasaka un pasmaida. Arī es pasmaidu.

Jau vairākas dienas meklēju sevī atbildi, kādēļ uz viņa zvaniem nedusmojos. Var būt tāpēc, ka nesanāca mums attiecības, bet palikām draugi. Var būt, ka redzot mani ejam, braucot garām uzpīpinās vai apstāsies un parunās. Var būt tāpēc, ka ir ziemas aukstumā devis uz brīdi savus siltos cimdus. Var būt, ka vienu rītu ejot uz transportu mani pamanīja un aizveda uz darbu, kaut nebija pa ceļam. Var būt par tām mazajām izpalīdzēšanas reizēm, vinš man nekad neatsaka. Var būt tāpēc, ka varu būt viņa priekšā ar neķemmētiem matiem, pusmiegaina. Var būt es vienkārši uz viņu nedusmojos.

www.youtube.com/watch?v=L1q6G4KVwWQ