Ellē monarhiju.

Tagad atkal pacēlusies tēma "Pieredzes apmaiņā", ka katra princese meklē savu karali.

Neplānoju kādu personīgi aizvainot, ko nu katram vajag un kā nu kurš sevi redz, tas lai paliek katra ziņā.

Es zinu tikai to, ka pie pirmā citāta: "Es esmu karaliene, kas meklē savu karali! " es grābju savas mantas un rāpjos ārā kaut vai pa logu. Manī nav ne pilītes zilu asiņu un ne sekundes vēlēšanās sekot kaut kam, kas ienācis prātā kāda Cosmo žurnāla autoram.

Ja tu gribi, lai es pret tevi izturos kā pret princesi, tad es tūlīt pat tevi izprecināšu Polijas kroņmantniekiem, lai stiprinātu aristokrātisko savienību ar Žečpospolitu.

Ja esi karaliene, tad noteiki ne tikai pati braukā pa pasauli par savu naudu, bet arī spēj gudri vadīt veselu karaļvalsti. Ja netiec galā ar vienu veci un lūdz, lai tev izmaksā ceļojumu, esi ne karaliene, bet konkubīne.

Es gan neesmu saticis nevienu, kurš skaļi būtu teicis, ka viņš ir karalis. Vai nu visi jau bijuši giljotīnas viesi, vai arī piedāvājums ir zemāks par pieprasījumu.

Es zinu tikai to, ka esmu vienkāršāks un man līdz kronim/tronim dikti tālu. Mana dzīve vienkāršāka, bez galma intrigām.

Dod, Dieviņ, skaistu sievu,

Gribu tikai lietu vienu.

Lai nav Cosmo lasījusi.

Un tad prātu zaudējusi.