Netiku skaidrībā

Asināju nažus un nodomāju. Es taču neesmu feministe, kādēļ man tie jāasina. Laikam, kāds jāievieš un, lai asina man nažus. Virtuvē spuldzīte arī sāk ik pa laikam raustīties. To man, kāds varētu nomainīt. Jā, kas tad tur spuldzīti nomainīt? Man tas ir riktīgs notikums. It sevišķi virtuvē. Parasti mana pašdarbība beidzas ar "meklēju vīrieti". Esmu nolēmusi gar virtuves spuldzi negrābstīties. Kaut vai prasīšu tam kaimiņam, kurš piesolīja man matus ieveidot. Lai nāk un maina. Vannas istabā man arī spuldzes mainīšana bija liels notikums. Pēdējo reizi pagāja nedēļa līdz saņēmos un izdzisušo nomainīju. Izrādījās, kopš esmu saplēsusi kupolu un vietā nav nopirkts jauns. Nomainīt nav nekādas problēmas. Varēju nemaz nebriest nedēļu tam notikumam. Varēju uzreiz mainīt. Citur es mainu bez problēmām. Bet ar tiem nažiem un vīriešiem ir kaut kā tā... Atcerējos, mans mīļotais bijušais tos neasināja. Asināju es. Jo, lūk, viņam tie bija asi. Ja palūdzu to izdarīt. Atbilde bija, vēl jau var nogriezt vai paņem citu, ja kaut kas nepatīk. Viņš var nogriezt ar to nazi, neko nevajag asināt. Burkas arī viņš netaisīja vaļā. Ja palūdzu. Atbildēja, ka pati varu. Tā es mocījos ar burkām. Bet vīrietis tajā laikā skatījās tv vai pie datora sēdēja. Parasti jau apjautājās, vai dabūju vaļā. Ēst jau viņš gribēja. Saņēmis apstiprinošu atbildi, man lekciju nolasīja. Redzi, es pati varu izdarīt, bet prasu viņam. Tikai viņu izmantot gribēju. Tāds tas stiprais dzimums.

Nažus biju uzasinājusi, virtuvē gaismu nodzēsusi. Tomēr, skaidrībā netiku. Vajag vai nevajag, kādu kurš nākamreiz man nažus asinās.

www.youtube.com/watch?v=2Vv-BfVoq4g