Raudošā tautumeita...

Šodien, ejot pa Brīvības ielu Rīgas centrā, vairākus metrus man priekšā no kāda daudzstāvu nama iznāca 3 jaunas un daiļas tautu meitas Nīcas skaistajos tautastērpos (attēlā) - saprotams, Dziesmu svētku dalībnieces. Vienai rokās bija krāšņs rožu pušķis. Nopriecājos par viņām, pat apstājos uz brīdi, jo skats bija acīm tīkams un man kā latvietei, - saviļņojošs... Tautu meitas iekāpa turpat ielas malā stāvošā taksometrā, ko drošvien bija izsaukušas un aizbrauca. Pavadiju viņas ar skatienu.

Pēc padsmit sekundēm no tā paša nama iznāca ceturtā tautu meita, vēl staltāka un daiļāka par iepriekšējām, arī Nīcas tautastērpā, tikai bez ziediem rokās, un pa vaigiem viņai bira asaras. Tautumeita devās un sabiedriskā transporta pieturu turpat blakus. Acīmredzot, meitenes bija sastrīdējušās, un šī bija tā atstumtā... :((

Manu pirmītējo saviļņojumu nomainīja skumjas, jo kaut kā žēl sametās raudošo tautumeitu.

Tāpēc domās veltu viņai šo 4-rindi:

Ko gan, Tu, meitene tik gauži raudi?

Rīgā pazuda dimanta sakta?

Neraudi, saulīte, - Dievs dara citu!

No vara, no zelta, no sudrabiņa...