Visstulbākā ideja

Tas notika pirms gadiem trim 21. jūnijā. Staigājot pa lielveikalu satiku radiniekus. Parunājām. Protams arī kur katrs līgos. Tad devos mājās. Garām bija jāiet džipam. Nezinu, vai tur vispār drīkst stāvēt, bet man nepatika, kur tas bija novietots. Čujs teica, lai eju garām ar līkumu. Prāts pretojās, tas jau iepriekš tur stāvēja. Tas tikai stāv, nebrauc. Tā es gāju džipam gar pašu priekšu. Biju pagājusi pāris soļus un džips sakustējās. Paliku mazu soli sāņus. Sekundes simtdaļā man ienāca prātā visstulbākā ģeniālākā doma. Es to džipu varu pastumt atpakaļ, lai nebrauc virsū. Ar plaukstu pat pieskāros tā priekšai un it kā uz sekundi aizturēju, lai nebrauc. Tiklīdz pieskāros džipam, tas apstājās un es aizgāju. Pēc vairākiem metriem, kad šoks bija pāri. Paskatījos, kur stāvēja džips. Protams tas bija aizbraucis. Var būt šoferim pirms uzsāka braukt biju melnajā punktā, ja mani nepamanīja. Var būt neiedomājās, ka viena sīkbūtne ies gar pašu priekšu. No tā laika, man džipi skaitās lielās mašīnas, kuras jāapiet ar līkumu.