Mana dzīve

Mana dzīve nemaz nav viegla, tā nav priecīga un pilna ar dažādiem pavērsieniem, katru dienu man jācīnās par izdzīvošanu, katru dienu tā man ir grūta, tikai Tu, tikai Tu to spēj darīt gaisāku, blakus Tev aizmirsās viss rūgtums raizes un nolemtības sajūta, es spēju smaidīt , pat priecāties par dzīvi, ka tā man kaut ko ir arī devusi, nevis tikai ņēmusi , es zinu, kādu dienu Tu mani pametīsi, es zinu, ka tad es sabruksu un nelausu sev vairs nevienu mīlēt, varbūt vairs nekad, bet mūžam būšu pateicīgs par to, ka mani mīlēji, par to, ka tajos brīžos, kad biji man blakus, liki man justies laimīgam, kad biju blakus Tev, tas bija kaut, kas pilnīgi atšķirīgs un savādāks no manas pārējās dzīves, tad, kad man vairs nebūs Tevis es turpināšu eksistēt nevis dzīvot, bet ne jau Tu būsi vainīga, kad sāpēs man tā liksies, bet es būšu vainīgs, jo nemācēju Tevi noturēt, bet ja Tev būs cits es jautāšu vai Tu ar vinu esi laimīga?Un ja atbildēsi piekrītoši, es klusējot ar lielām sāpēm sirsniņā pagriezīšos un došos projām, un, ja vēl kādreiz spēšu pasmaidīt tad tikai tāpēc, ka zināšu, ka esi laimīga. Ja tev kadreiz liksies, ka esi pamesta un pilnigi viena, tad atceries, ka viens, cik vien parasts cilveks var būt mūžam Tevi mīlēs un nespēs Tevi aizmirst, tad zini, ka mūžam būsi mileta, bet par mani, apsoli, ka par mani tad vairs nedomāsi, tas nekas, ka man ļoti sāpēs, es miršu, bet nedomā es dzīvošu tālāk un pārtikšu no Tavas laimes, es redzēšu Tavus bērnus, Tevi, Tavus soļus, smaidu, acis , redzēšu cik esi laimīga un manā sejā parādīsies smaids, Tu mani aizmirsīsi, bet es Tevi nekad un, ja kritīsi es būšu blakām un nokeršu...