Vecā pulkveža sirdsēsti

Viskautko esmu pieredzējis savā ilgajā un raibajā Tēvijas sarga mūžā, bet kaut ko tādu pirmoreiz.

Biju jau iesnaudies nakts miegā, ka dzirdu soļus pie savas gultas un necilvēcīgi skaļu brēcienu: "Pulkvedi. mēs uzvarējām! " Atveru acis, bet tur stāv baiss luminiscējošs mironis ar ziliem plakstiem un violetām lūpām, tikai mati šim vēl nebija nogājuši, bet blondi un apmēram līdz pleciem. Es nodomāju, ka pati nāve jau atnākusi man pakaļ, tāpēc no bailēm atslēdzos, kas vēlāk izrādījās sirdslēkme.

Drīz vien nonācu medkazarmā medpersonāla gādīgajā aprūpē, taču, neskatoties uz visādām injekcijām un intravenozajām sistēmām, biju pavisam vārgs un domāju, ka drīz tik tiešām izlaidīšu garu. No pēcpusdienas snaudas pamodos, kad jutu, ka kāda man jāteniski uzsēdusies virsū zem segas un iegrūž kaut kādu tableti mutē (kas vēlāk izrādījās Viagra). Atpazinu ierondnieci R, kuru rotā iesaukuši par Lēdiju Nr.1 viņas nerātnās dabas dēļ. Arvienvārdsakot, viņa tikmēr mani "kačāja", kamēr atkačāja pavisam un pēc stundas jau atgriezos ierindā spēka pilns, kā arī ar "otrās jaunības" sajūtām.

Par to es viņai esmu pateicīgs, taču lieta tāda, ka man tā atkačāšana iepatikās, bet blondīne R vairs nevēlas to atkārtot, jo priekšroku dod jauniem un spēcīgiem ierindniekiem, kurus maina biežāk kā cimdus. Tāpēc baidos, ka no pārdzīvojumiem, ka viņa tagad mani pametusi novārtā, mani drīzumā piemeklēs vēl viena sirdslēkme.....

Padsmitās rotas pulkvedis C.L.