Kaimiņš

Vēlā vakara stundā ( pusdivpadsmitos) atskan durvju zvans. Eju skatīties, kas tur atnācis. Uztaisu rupjo balstiņu un cenšos noskaidrot. Izrādās kaimiņš. Paskatos actiņā, tiešām kaimiņš! Atnāca noskaidrot par cita kaimiņa uzvedību. Reti, bet ja tusiņš tad pa riktīgo. Mūziku viņi neslēdz skaļi, vai pēc pusnakts noslēdz klusi. Bet visu nakti pārvietojas. Man mājā gaitenī vietām grīda čīkst. To vēl varētu pieciest, bet viņi vēl skaļā balsī sarunājas. Dažreiz tur stāv, kaut ko gaida bļaustās. Mans korella pat reizēm neapmierināts kaut ko iečivina, iztraucēts. Pēc pēdējā tusiņa otrā dienā gāju pie tusētāja. Gribēju apjautāties, kā ar veselību, un sarunāt, lai klusāk uzvedas. Nevajag kā ziloņu baram savannā uzvesties. Saprotu, ka visi nevar drusku virs zemes lidot. Pārvietoties kā taurenītis, kā es to daru. Kādam piezemētam arī jābūt. Tomēr tā jālāčo arī nav, kā viņi dara. (Ar vienu kaimiņu sarunāju, lai savas metāla durvis naktī nesit tik skaļi ciet. Tagad ļoti klusi uzvedas, tikai var dzirdēt slēdzot atslēgu. Reizēm sanāk skaļi, bet to pieciešu). Iekšā kāds bija, bet durvis man vaļā nevēra. Stāvu runāju ar kaimiņu. Izrādās par tusētājiem jau citi kaimiņi sākuši sūdzēties. Nu, ja vēl skaļi uzvedas, lai viņam zvanu. Nāks skaidroties. Vairākas reizes viņš apjautājas vai nevajag man kaut ko izpalīdzēt. Nē, nevajag. Tad pēkšņi viņš saka :"Es Jums matus varu ieveidot". Atteicu. Nav cilvēks manā gaumē un uz citu dienu nerunāju. Tomēr tas būtu tik forši, ja vīrietis man veidotu matus. Gribu kaut ko tādu piedzīvot.